Pārspriedumi ellē, šķīstītavā un paradīzē

Vispār jau elle ir vienkārši «Dieva prombūtne» un, jāsaka godīgi, – ja tu gribi labi pavadīt laiku, tā nav sliktākā lieta. Gribi spēlēt lautu un sēdēt uz mākoņa maliņas – dodies uz debesīm. Bet ja gribi tusiņu? Tad elle esot īstā vieta. Tā lugā Jūdas Iskariota pēdējās dienas (The Last Days of Judas Iscariot, 2005) saka Sātans. Dailes teātrī skatītājs nepiedzīvo nedz pēdējās, nedz pirmās, nedz vidējās dienas, bet gan sava veida mūžību, sekojot līdzi pusnakts šovam, kura laikā risinās Jūdas Iskariota tiesas prāva. Šī ir viena no tām izrādēm, par kuru domāt un runāt ir aizraujoši, izaicinoši, brīžam sarežģīti, jo gan Stīvena Adlija Gērgisa (Stephen Adly Guirgis) lugā, gan Mārtiņa Eihes iestudējumā mijas tiklab galējību melnais humors, kā ļoti nopietnā un nozīmīgā tēma par katra cilvēka personīgajām attiecībām ar pēcnāves dzīvi. 

Uzreiz gribu teikt, ka izrādei Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu ir divas būtiskas kvalitātes, kas ir atzīstamas jau pirms izrādes sākuma, pat pirms ieiešanas Dailes teātra Lielajā zālē. Pirmkārt, ārkārtīgi asprātīgais, provokatīvais izrādes apraksts. Otrkārt, Matīsa Gricmaņa un Diānas Kaijakas sagatavotā izrādes programmiņa. Izrādes apraksts skatītāju ieved stāstā, iepazīstinot ar situāciju, galvenajiem tēliem un problemātiku, vienlaikus sagatavojot, pat brīdinot skatītāju par lugas un izrādes saturu: «Lugā smejas par nāvi, vardarbību un pašnāvību (konkrēti – pakāršanos olīvkokā). [..] Necenzēti vārdi ir palikuši necenzēti.» Savukārt programmiņa sniedz gan plašu informāciju par lugas autoru, gan kontekstu tās saturam, izceļ dažādus jokus, vārdu spēles, ieskicē katras lugas un izrādes darbības personas biogrāfiju. Šāda pieeja ir ļoti apsveicama, jo no teātra un izrādes veidotāju puses tas liecina par rūpēm un gādību pret skatītāju, kā arī, domājot par izrādes recenzēšanu un analizēšanu, sniedz labu un izmantojamu avotu. Mākslā bieži vien tiek runāts arī par tās radīšanas nepieciešamību, kurai būtu jāizriet no autora personīgas motivācijas vai vēlmes paust savu stāstu, tādēļ zīmīgs šķiet dramaturga teiktais: «Es īsti nezinu, kāpēc rakstu lugas un kāpēc uzrakstīju šo lugu. Iespējams, tā ir taisnība, ka labākais veids, kā virzīties uz priekšu, ir iet atpakaļ, un savā ziņā, uzrakstot šo lugu, es devos atpakaļ.»