Dziļi sirsniņā mēs visi esam sekli
Recenzija par izrādi «Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis»
Šā gada 11. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa iestudējums Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis. Iestudējums balstīts uz Slavoja Žižeka un Džordana Pītersona publisko diskusiju, kas notika Toronto 2019. gada aprīlī. Šī diskusija, kas tika reklamēta kā divu populāru akadēmiķu mērošanās ar intelektu, toreiz daudziem lika vilties, jo skaidri formulētas konfrontācijas vietā uz skatuves kāpa divi lekcijai ne pārāk rūpīgi sagatavojušies pasniedzēji. Skatuves iekārtojums Hermaņa iestudējumā nepārprotami līdzinās diskusijas telpai, taču saturs no oriģinālās lekcijas būtiski atšķiras, jo, kā izrādes aprakstā vēstīts, šis ir mēģinājums «izspēlēt to intelektuālo sadursmi, kuru visi gaidīja un tā arī nesagaidīja toreiz». Iestudējuma tekstu ir sagatavojuši aktieri Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, izmantojot Žižeka un Pītersona publiski paustos uzskatus.
Izrādes sākumā tiek atskaņots ieraksts ar īstās diskusijas moderatora ievadvārdiem angļu valodā, kas netiek tulkoti. Lai arī šajos vārdos vērā ņemamas patiesības īsti neslēpjas, tomēr zināmu neomulību tie noteikti rada skatītājos, kam angļu valodas uztvere sagādā piepūli.
Vai šī izrāde izpildīja savu pašizvirzīto solījumu sniegt skatītājiem to intelektuālo sadursmi, kuras trūka Toronto diskusijā?
Daudziņa un Znotiņa parādīšanās uz skatuves vieš aizdomas, ka izrādē jokosies, jo abus aktierus pirmoreiz ieraugām plūcoties. Žižekam raksturīgās intonācijas un manierismus Daudziņš ir izkopis teju nevainojami; Znotiņa vizuālā līdzība Pītersonam ir vienlīdz iespaidīga. Varbūt, ka šīs līdzības ir pat pārāk spilgtas, jo tik nepārprotami atdarināti prototipi vairāk atgādina komiskas karikatūras, nevis empātiski iemiesotus tēlus.