Par mākslas nākotni

Satikos ar Zani Kreicbergu, Valtu Miķelsonu un Elmāru Seņkovu. Elmāru un Zani ar lielu prieku uzaicināju pēc Ievas Strukas ierosinājuma. Iemesli tam, kāpēc viņi ir lieliski sarunu biedri tēmai par situāciju skatuves mākslās un izglītībā, Teātra Vēstneša lasītājam nav jāskaidro. Valtu Miķelsonu pieaicinu citai perspektīvai. Valts ir mākslas autodidakts, kurators un kritiķis, strādā Mūkusalas mākslas salonā. Viņam ir plašas zināšanas mākslas vēsturē, un tās tiek ik dienu aktualizētas, apmeklējot tuvu simts izstādēm nedēļā. Valtu satiku, kad sāku viņu regulāri manīt laikmetīgās dejas izrādēs, esam kopīgi piedalījušies vairākos LAUKKU (www.laukku.lv) projektos. 

Satikāmies un sākām runāties pusseptiņos vakarā. Pēc divām stundām es pajautāju:

Inta Balode. Par ko mēs runājām? (Brīdi valda klusums.) 

Zane Kreicberga. Es nezinu, vai mēs par to runājām, bet mēs domājām par mākslas nākotni. 

Valts Miķelsons. Rezumējums varētu būt tevis sūtītais jautājums par to, vai vēl ir iespējams kas jauns. Ir romantizētais skats, kad pēc kultūras notikuma pieredzes jautā, vai bija katarse. Ja mākslu pieredzi regulārāk, tad fokuss pārbīdās uz lielākiem procesiem un kontekstiem. Arī šaurā izpratnē man liekas, ka vēl joprojām ir izstādes, biennāles un festivāli, kuros es redzu lietas, kas ir ja ne viennozīmīgi jaunas, tad elementi ir salikti tā, ka tās rezonē kādā jaunā veidā. Man šķiet, ka ne tuvu nav strupceļš. Tieši tāpat kā kultūras un politiskie procesi mainās, arī kultūra, vismaz tās laikmetīgā daļa, reaģē uz šiem procesiem un spēj kaut ko pavēstīt, pagriežot lietas savādāk.

Elmārs Seņkovs. Strupceļš mūs virza. Vai mēs par to runājām, es arī nezinu, bet tas ir saistīts ar nākotni. Mēs runājām un domājām, kā jādzīvo tālāk, kā jāizglīto tālāk, kā pašam jāattīstās tālāk. Sarunas par starpdisciplinaritāti cieši saistās ar ielaušanos citās vidēs un teritorijās. Tas ir vienīgais, kas izglīto. Visa izglītības sistēma ir par to, ka ir jāpamēģina, jāpaosta, jāpagaršo. Tāpat kā bērnam visu vajag izmēģināt. Arī mākslas pieredze izglīto. Pat ja neko nesaproti, tā ir tava pieredze. Tu dusmojies, tā ir tava pieredze. Tev riebjas tas darbs, tā ir tava pieredze. Tu redzi ģeniālu darbu, tas tevi iedvesmo, tā ir tava pieredze. Mēs aizmirstam faktus, bet emocionālā pieredze paliek un ir tā, kas veido tevi kā mākslinieku. 

Lai arī biju domājusi ar šo jautājumu beigt sarunu, Elmāra teiktais par pieredzes dažādību liek man uzdot papildjautājumu:

Inta. Vai ir kāds mākslas darbs, kas jūs ir sadusmojis, bet, par spīti tam, jūs esat devušies uz tā paša autora darbu vēlreiz?