Uztvert paaudzes vēstījumu

Rīkota vasaras teātra festivālus ir sena Eiropas tradīcija. Katram festivālam ir savas īpatnības, prioritātes un favorīti. Valmieras vasaras teātra festivāls par savu galveno uzdevumu ir izvirzījis radīt iespēju, proti, ļaut režisoriem un aktieriem īstenot savus personiskos mērķus, palaikam utopiskus, lielākoties eksperimentālus un noteikti tādus, kas nav realizējami repertuāra teātrī. Festivāla izrādēs skaidri redzams, kā līdz ar laikmetīgā teātra radītāju paaudzi aug un attīstās arī tā skatītāji.

Svarīgi un principiāli, ka Valmieras vasaras festivāla formāts ir tā sauktais site-specific jeb īpašvietas teātris. Visas izrādes un performances vai nu atrod pilsētvidē idejai atbilstošu īpašu vietu pilsētvidē, vai arī adaptē to savām vajadzībām. Pilsētā pieņem un piejaucē festivāla idejas, un arī pēc mēneša pašā tās centrā virs veikala vitrīnas joprojām lasāms uzraksts Viss būs labi. Tas palicis pēc Monikas Pormales performances. Un ejot garām jau iepazītiem pagalmiem, kuros notikušas izrādes, atmiņā pavīd to tēli un ēnas. Teātra enerģija uzkrājas un pārvērš pilsētu par tādu kā puzli, ko katrs var savākt pēc sava prāta, liekot kopā dažādu vasaru atmiņas.

Festivāla brīvības sajūta

Festivāla programma ir  brīva un loģiska: tajā ir gan iespēja savā tempā un laikā pārvietoties pa pilsētu, sekojot audioperformancēm, gan divi vizuālie projekti, pie kuriem iespējams pakavēties, cik ilgi tīk vai atgriezties pēc kāda brītiņa vēlreiz. Arhitektoniskais jeb pilsētvides aspekts šajā teātra festivālā ir visnotaļ svarīgs. No tā izriet, cik asprātīgi, prātīgi, vienkārši un skaisti ir izveidotas skatītāju vietas dažādos pilsētas laukumos, kā organizēts pats lielākais spēles laukums – Daliņu pļavās aiz pilsētas centra, kur atradās festivāla centrs ar nelielu skatuvi un skatīšanās vai deju placi, ko rindās sadalīja koka «viļņi». Jo kustība un deja tāpat ir neatņemama festivāla sastāvdaļa: gan tāpēc, ka skatītāji nepārtraukti klīst no vienas spēles vietas uz citu, gan tāpēc, ka izrādēs plastikai un dejai ir būtiska, idejiski nozīmīga loma, gan tāpēc ka festivāla dienas parasti beidzās ar nakts dančiem klajā laukā.  

Pilsēta ir pieņēmusi festivālu, un festivāls piejaucē pilsētu. Katru gadu no jauna, saglabājot atrasto un atklājot nezināmo. Grupa Kvadrifrons atradusi virtuālās pastaigas formātu – no punkta uz punktu, apstājoties visnegaidītākajās vietās un raugoties uz tām caur savas iztēles raibo objektīvu. Šajā pastaigā īsti varoņi ievietoti izdomātos, gandrīz vai pasakainos stāstos, jaucot dokumentalitāti ar fantāziju.