Bahs baznīcā, džezs krodziņā, šlāgeris televīzijā

Postmodernajā teātrī aktiera dzīve kļūst aizvien sarežģītāka. Tā pieprasa aktierim būt universālam kā mūziķim, kam vienlīdz labi būtu jāspēj spēlēt Bahu baznīcā, džezu krodziņā, pavadījumu šlāgerdziedātājiem televīzijā.

Latvijas teātra mākslas kontekstā postmodernisms kā apzināti lietots paņēmienu kopums aizsākās pagājušā gadsimta 90. gados un turpinās līdz pat šodienai. Līdz ar padomju ēras beigām, kad teātra mākslā bija raksturīga izkopta un daudzveidīga psiholoģiskā reālisma tradīcija, skatuves izteiksmes līdzekļu viendabību strauji mainīja aizrautīga visatļautības revolūcija. Nepabeigtība, nejaušība, spēle, nenoteiktība, izkliedētība, kompilācija – šīs un citas postmodernisma kultūru raksturojošās iezīmes ienākušas itin visās Latvijas dzīves jomās, arī teātra mākslā. Lielas un mazas teātra skatuves pieredz gan radošu, gan pašmērķīgu eksperimentu viļņus. Pārmaiņas skārušas arī latviešu teātra pastāvēšanā tik izšķirošo logosa daļu. 

Literāri orientētā teātrī aktiera runātais vārds ir galvenā darbības platforma

Eiropas teātrī izrādes māksliniecisko izteiksmes līdzekļu hierarhijas virsotnē tradicionāli atrodas aktieris, tādējādi aktieru runa ikvienā teātra telpā ir ja ne galvenā, tad noteikti viena no svarīgākajām mentalitātes nesējām. Kognitīvo zinātņu un teātra pētnieks Džons Laterbijs (John Lutterbie), analizējot teātra specifiku, secina: «Aktiermāksla no citām uzstāšanās mākslām ir atšķirīga ar nepieciešamību runāt. Vokālā spēja nepieciešama operā, korī, popmūzikā, bet tikai teātrī runājamā balss ir primārais izteiksmes līdzeklis.» Patiešām, aktiera runa tradicionālajā teātrī vienmēr bijusi neatņemama sastāvdaļa. Tā ir savdabīga un ārkārtīgi iedarbīga klusuma, trokšņa un verbālās izpausmes kvintesence, dažkārt precīzs vārda leksiskās nozīmes atspulgs, bet vēl biežāk – režisora interpretācijā balstīta un aktiera «apskaņota» variācija par autora piedāvāto domu. Literāri orientētā teātrī aktiera runātais vārds ir galvenā darbības platforma. Vairumā gadījumu tā ir nozīmīgs teātra elements arī postmodernajā teātrī. Teātra pētnieks, semiotiķis Džons Vitmors (Jon Scott Whitmore), analizējot teātra zīmju sistēmas, apgalvo: «Postmodernajā teātrī galvenās zīmju sistēmas pārstāv dzīvi cilvēki. Teātris bez aktiera – grūti iedomājams. Aktieri var būt gan lelles, gan dzīvnieki, gan mehāniskas ierīces, bet vairumā teātra izrāžu tomēr darbojas dzīvi aktieri, kuri iedarbojas uz dzīviem skatītājiem.»

Tādējādi pašsaprotami, ka balss, kas ir aktiera instrumenta visjutīgākā daļa, visos laikos, arī mūsdienās visniansētāk atspoguļo gan indivīda, gan visas sabiedrības domāšanas izmaiņas un emocionālās gradācijas. Aktieru balss melodijas, ritma un intensitātes izmaiņas signalizē par raksturīgākajām kultūrtelpas tendencēm kopumā.

Eklektiskā mūsdienu teātra specifika nosaka skatuves runas izmantojumu visplašākajā amplitūdā. Teātra izrādēs aktieri ne tikai runā, bet arī čukst, sēc, murmina, kliedz, atsvešināti atskaņo tekstu, kaut ko sadzīviski nesaprotami bubina un neskaidri vervelē. Tādai daudzveidībai ir daudzi iemesli: dokumentālo žanru ienākšana teātrī; mazo spēles telpu pieaugošais īpatsvars;  mikrofonu izmantojums izrādes apskaņošanā; moderno tehnoloģiju radītās izmaiņas publikas uztverē; apzināta publikas iesaiste izrādes norisē; jauna teksta jēdziena izpratne.

Runa kā dokuments

Tā saucamais dokumentālais teātris, režisora Alvja Hermaņa aizsākts, vēl aizvien rod jaunas formas un izpausmes latviešu postmodernajā teātra telpā. Latvijas kontekstā ar dokumentālo teātri saprot izrādes, kas nepārprotami iekļaujas postdramatiskajā teātra tradīcijā. Šo terminu ieviesis vācu teātra zinātnieks Hanss Tīss Lēmans (Hans-Thies Lehmann), «(..) attiecinot to uz tendencēm un eksperimentiem, kas definē teātri ārpus dramatiskā teksta paradigmas. » Hermaņa dokumentālā teātra gadījumā režisors izvēlas nevis lugu, bet tēmu, kuru aktieri risina individuāli vai radošās grupās, intervējot līdzcilvēkus un, fiksējot viņu teikto, rada paši savu stāstu monologa, dialogu vai etīžu veidā. Aktiera uzdevums ir iespējami precīzi kopēt sava prototipa domāšanas veidu, kas visprecīzāk izpaužas tieši runā. Temps, pauzes, teikumu konstrukcija, leksika, izloksne, runas defekti, runas melodija u.tml. – tas viss palīdz izveidot dzīvu, skatītājiem atpazīstamu tēlu. Daudzkārt tieši šā žanra uzvedumi ļāvuši plaši runāt par sabiedrībai sensitīviem un neērtiem jautājumiem, skart politiku, vēsturi un sociālos jautājumus. Izrādes tiek veidotas vai nu kā aktieru piedāvāto stāstu kolāžas, vai arī šie stāsti kalpo par pamatu pilnvērtīgam izrādes scenārijam jeb lugai, kuras autori ir paši aktieri un režisors.