Neredzamais teātris

Kamēr drāmas teātris, ko Lietuvā jau divdesmit gadu pārstāv vieni un tie paši nedaudzie režisori, joprojām tikai sola atjaunoties, tikmēr jauni, radoši cilvēki iedomājas izmēģināt citādas teātra formas. Daži rada operu, daži – strapdisciplinārus projektus, vēl citi – dažādas leļļu teātra formas. Tagad Lietuvā var apmeklēt ne tikai operu tumsā, leļļu teātri kastēs, bet redzēt arī sajūtu teātri, pareizāk, tajā piedalīties. To rada jauna režisore Karolina Žernīte (Karolina Žernytė), kura Viļņā ir nodibinājusi Sajūtu teātri – Pojūčių teatras. Pirmo izrādi, kas galvenokārt bija paredzēta neredzīgajiem, viņa kopā ar draugiem no Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas leļļu teātra kursa radīja jau 2010. gadā. Pēc tam, dažus gadus izmēģinājusi leļļinieces darbu, Žernīte savu teātra ideju un praksi pilnveidoja, iestudējot izrādes Krievijā, bet pēdējā laikā viņa, sapulcējusi domubiedru komandu, strādā Viļņā.

Studiju laikā Žernīte piedalījās meistardarbnīcās, kur saņēma uzdevumu izgudrot utopiska teātra ideju. Brīdi lauzījusi galvu, viņa saprata, ka interesanti un jēgpilni varētu būt radīt teātri tai sabiedrības grupai, kura nevar būt pilnvērtīgi skatītāji parastajā drāmas vai leļļu teātrī. Saskaņojot to ar vēlmi padarīt publiku par svarīgāko izrādes elementu, radās doma pamēģināt radīt teātri akliem cilvēkiem, kam parasti teātris tiek pielāgots, vienīgi pārvēršot to skaņās, proti, komentējot darbību un ainas. Sākusi par šo tēmu interesēties, Žernīte neatrada gandrīz nevienu tamlīdzīga teātra piemēru. Tā sākās pētījums, kas turpinās vēl šodien, – pētījums par to, kā izrādē iespējams izmantot visas maņas, izņemot redzi, un kā stāstus var izstāstīt, veidojot sajūtu dramaturģiju.

Saturs šajā izrādē bija mazāk svarīgs par pašu mēģinājumu saprast, ko darīt ar skatītāju maņām

2010. gadā tika radīts pirmais darbs Bišumātes pasakas sešām sajūtām, kura pamatā bija lietuviešu, Āfrikas, austrumu un ziemeļtautu pasakas. Saturs šajā izrādē bija mazāk svarīgs par pašu mēģinājumu saprast, ko darīt ar skatītāju maņām, tāpēc bija izraudzīti diezgan vienkārši stāsti, kas ļāva rotaļāties ar dažādām atmosfērām. Tika mēģināts radīt tādas skaņas, lai dalībniekiem rastos iespaids, ka viņi ir laivā, mežā vai svētnīcā. Tika pētīts, kā pieskarties skatītājiem, lai tie sajustu saskari ar dažādiem dzīviem radījumiem un augiem, un tika pārbaudīts, kuras garšas un smaržas varētu iedarboties vispārliecinošāk. Tāpat tika mēģināts saprast, kā dažu neredzīgo skatītāju «apkalpošanu» būtu iespējams saskaņot ar vizuālo pievilcību, kas svarīga tiem skatītājiem, kuri vēro izrādi no malas un garantē, lai tā atmaksātos. Šāda vērošana no malas, kas tiek lielākajai daļai publikas, kura ierodas uz izrādēm, joprojām tiek praktizēta gandrīz visos Sajūtu teātra darbos. Un tieši šī teātra radošo pētījumu daļa pagaidām ir izpelnījusies vismazāk uzmanības.