Re, kā…
Pieredze, skatoties Konstantīna Bogomolova izrādi «Kņazs» Maskavas teātrī «Ļenkom»
Man ieteica noskatīties šo izrādi kā pagājušās sezonas skandalozāko notikumu Maskavā. Izrādi, kura izraisījusi spraigu polemiku, asas un sajūsminātas kritikas. Tātad izrādi – notikumu.
Un ir jau arī! Es pat teiktu – izaicinājums. Izrāde – ētiska provokācija. Varu tikai apbrīnot Maskavas Ļenkom teātra māksliniecisko vadītāju Marku Zaharovu par drosmi un gudrību, iekļaujot savā visnotaļ klasiskajā repertuārā šo izrādi. Respektablā teātra publika šeit ir radusi saņemt augstākās klases izklaidi, ne eksperimentus (sava veida teātra vizītkarte ir gadu desmitiem spēlētais mūzikls Junona un Avosj).
Izrāde Kņazs, kas veidota pēc Fjodora Dostojevska romāna Idiots, ir režisora otrais iestudējums šajā teātrī un atkārtota atgriešanās pie autora (Maskavas Dailes teātrī skatāmi Brāļi Karamazovi). Izrādi grūti nosaukt par slavenā romāna inscenējumu, jo šajā izrādē ielavījušās Dostojevska Velnu un Brāļu Karamazovu personas un ievijušās dažas šo darbu sižetiskās līnijas, kā arī iekļauts paliels citāts no Tomasa Manna Nāves Venēcijā.
Brīvā kompozīcijā saistītos dažādo darbu fragmentus vieno kāda Dostojevska darbos sastopamā tēma: sāpīgā bērnība, zaudētā bērnība, nozagtā bērnība. Pedofilija. Bet to es uzzināšu vēlāk. Nedaudz nogurusi no majestātiskās un enerģiskās Maskavas, bez īpašām ilūzijām eju skatīties izrādi, noskaņojusies uz kaut ko garu un filozofisku, kas noteikti slīgs tumsā – pusēnās un melnā dekorācijā.
Aukstajā, nedzīvajā kamīnā naudu nededzinās, tur dedzinās bērnus
Un te nu tā ir – gaiša, netīri pelēka, it kā viegli nokvēpusi vai ilgi neremontēta istaba ar kamīnu vidū un dažas mēbeles. Dekorācijas minimālisms, izgaismots ar operācijas zāles gaismu. Redzētais pārsteidz, pat šokē. No skatuves nākošais gaišums, gaisma iedarbojas kā adrenalīns un uztur spriedzi visas izrādes garumā. Scenogrāfe Larisa Lomakina izveidojusi universālu telpu, kas ar detaļu palīdzību viegli pārtop viesistabā, milicijas kabinetā, bērnunamā, kūrortā, vasaras dārzā un pat Taizemes pludmalē. Centrā novietotajā aukstajā, nedzīvajā kamīnā naudu nededzinās, tur dedzinās bērnus. Istabas siena kalpo arī kā ekrāns, uz kura parādās titri, kuru saturam ir izteikti svarīga vieta izrādē. Tie ir komentāri un paskaidrojumi, kuri ienes izrādē gan komismu, gan traģismu. Un ir visu laiku klātesoši. Titri ir vārdos neizteiktais: «Nastasja Fiļipovna rakstīja vēstuli Miškinam ar asinīm… ar menstruālām asinīm» vai «Kņazs Miškins gāja peldēties un čurāja ūdenī. Viņa urīns bija tikpat gaišs kā viņa dvēsele». Apmēram tā.