Jebkura loma var būt konfekte

Kāda ir ideāla sezona aktierim? Matemātiski – viena liela loma, divas vidējas un varbūt vēl viena maziņa. Bet viena lieta ir plāni un tie, kā zinām, var mainīties.

Pagājusī sezona neliekas tālu. Viss sākās un beidzās ar Mēnesi uz laukiem. Bet beigās sanāca, ka tomēr sākās ar Diviem kailiem vīriešiem. Pēc tam bija Portreti. Vilki un avis – process, kas lai arī nebija viegls, bet auglīgs. Tad smagi nāca Ziloņcilvēks. Mīlestības neprāts pienāca un aizgāja, tad atkal Mēnesis uz laukiem. Sezonas beigās nebiju pārguris, ir bijis trakāk, kad gribas mēnesi gultas režīma. Piecas lomas sezonā jau sāk likt tev tērēt spēka un nervu rezerves, bet izdarāms tas ir. 

Lielākā loma pagājušajā sezonā bija izrādē Divi kaili vīrieši, kas tapa ļoti koncentrētā laikā un bija izaicinājums, vai es to varu. 

Portreti. Vilki un avis. Viesturs Meikšāns materiālu savā veidā dekonstruktēja, no lugas izveidojot noveles un ieraugot, ka tajā svarīgs ir katrs tēls, ka katram ir savs portrets, savs stāsts, un attīstīja to līdz tādam līmenim, ka viss strādā. Un pēkšņi mazais Goreckis kļūst par centrālo tēlu, kaut vienā epizodē, bet tomēr. Var būt gan galvenais varonis, gan fons. Uz pirmo mēģinājumu gāju ar attieksmi: nu labi, man ir lugā divas ainas, nekas daudz jau nebūs, paskatīsimies, ko režisors piedāvās. Režisori bieži – vietā un nevietā saka, ka aktieris ir galvenajā lomā šajā izrādē, lai gan tā nav. Būsim atklāti, tādu izrāžu, kurā svarīgs ir pilnīgi viss ansamblis, ir maz. Un režisori bieži ar to grēko, domājot – ja pateiks, ka esi galvenajā lomā, tad aktieris sāks nenormāli «bliezt». Veselīgāk būtu pateikt, ka galvenā loma tev gan nav, bet motivēt citādāk. Portretos mēs visi tiešām esam galvenie.