Gads Valmieras teātrī
Madara Rutkēviča, literārās daļas vadītāja
***
– Madara, no kurienes tu esi?
– No visurienes.
Kaut gan, manuprāt, atbildēju ļoti nopietni, teātra finanšu meitenes smējās aizgūtnēm. Smējās pat pērļu kaklarota. Smējās tā, ka vienā brīdī vairs neizturēja – pārplīsa pušu un izbira pa visu grīdu.
***
Dzirdu viņu skrienam pa kāpnēm. Uz leju, uz leju, uz leju. Gadiem viņa tur tā skrien – uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju, tik daudz ko domājot tajā klusumā pie sevis. Visi tie skatuves rekvizīti un butaforijas ir mazākais, par ko viņa visos tajos gados ir domājusi, atvečaju. Kamēr viņa tā skrien, man jau ir skaidrs – tak vienā brīdī viņa nobremzēs un nobīsies, te reti kāds nolien smēķēt, pa augšu vien (sākumā jau nemaz nedrīkstēja, bet es ar viņu, kura tur tagad skrien, sarunāju, ka drīkst taču), jo šis tumšais kakts ir vissiltākais un skumjākais kakts visā teātrī, un mana mugura, neatkarīgi no manis pašas, piespiežas ciešāk radiatoram, apputējušajam siltumam, tumsai mazliet. Ka viņa nobijās, lieki piebilst. Te reti kāds nolien. Es jau varēju viņu pabrīdināt, bet es to nedarīju – pārsteigtas sejas tomēr ir tik skaistas. Tik īstas.
***
Zvans no pensionāra:
– Mēs, 45 vecīši un vecenītes, gribam to jūsu lepno Valmieras teātri apskatīt.
– Arnolds ir izgājis...
– Es nezvanu Arnoldam.
– Bet Arnolds...
– (aizkaitināti) Teātrim zvanu. Un ne jau tikai uz fasādi skatīties, ja, betonu, mīļā, savā dzīvē esmu tā-ā-ā atskatījies, ka pietiks pat aizkapa dzīvei, tā sacīt, gribam uz skatuves pabūt (iesmejas) vai zem, ziniet, cik tad tas vairs tālu...