Par vīriem, kuri gāja plašajā pasaulē

Viņi nedomāja vienādi un Latvijai izšķirīgos vēsturiskos brīžos rīkojās atšķirīgi. Tomēr šo trīs lielo vīru draudzība izmainīja Latvijas kultūrtelpu un iezīmēja tās robežas krietni plašākas. Eduarda Smiļģa un Edvarta Virzas vārdi paskaidrojumus neprasa, tikmēr brīvvalsts diplomātu Alfredu Bīlmani šodien atceras vien vēsturnieki. Tomēr bez viņa Latvijas vēsture būtu gluži citāda.

Vārdi, ko nepiemin

Faktisku liecību par Smiļģa, Virzas un Bīlmaņa draudzību saglabājies maz. Ilgajos gados, kamēr no visiem trim vien Smiļģis bija atzīts un pieminams, atmiņas izbalējušas. Nebija jau tā, ka par dzejnieku Virzu un kādreizējo Latvijas sūtni PSRS un ASV Bīlmani nedrīkstētu runāt šaurā paziņu vai ģimenes lokā, tomēr sabiedriskās domas apritē viņu vārdu nebija. Kamēr notikums ir nesens un dzīvi ir daudzi liecinieki, tie atceras gan faktus, gan to smalkās nianses. Taču paiet laiks, nedrīkst ne runāt publiski, ne pārbaudīt, un pat svarīgas sociālas saites un nozīmīgas parādības vairs netiek uzturētas kā kopējai kultūras dzīvei vajadzīgi notikumi. Paiet gadu desmiti, un nākamās paaudzes jau vairs nezina, ka kaut kas tāds vispār ir bijis, ka ir vērts meklēt un precizēt notikumus. 

Skolotājs, vēsturnieks un profesionālās karjeras kulminācijā diplomāts Alfreds Bīlmanis neapspriežamo sarakstā nonāca savas sabiedriskās un politiskās darbības dēļ. Viņš strādāja kopā ar Latvijas pirmo ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu, bija Ārlietu ministrijas preses nodaļas sekretārs un vēlāk arī tās vadītājs. 1932. gadā viņš tika iecelts par Latvijas sūtni PSRS, bet trīs gadus vēlāk kļuva par Latvijas Republikas sūtni ASV. Tur viņš bija Latvijas ģenerālkonsula Kārļa Zariņa substitūts, kas var aizstāt konsulu, ja nepārvarama vara liegtu tam pildīt savus pienākumus.

Paiet gadu desmiti, un nākamās paaudzes jau vairs nezina, ka kaut kas tāds vispār ir bijis

Kārlis Zariņš un Alfreds Bīlmanis bija tie cilvēki, kuri pēc padomju okupācijas neatļāva ne PSRS, ne kādai citai varai nelikumīgi piesavināties Latvijas Republikas uzkrājumus, kā arī neatzina nelikumīgi pie varas nākušās Augusta Kirhenšteina valdības lēmumu Latvijai pievienoties Padomju Savienībai. 1940. gada 30. jūlijā gan Zariņam, gan Bīlmanim tika atņemtas Latvijas Republikas pilsoņu tiesības, viņi zaudēja arī savas mājas un īpašumus. Atlikušo dzīvi Alfreds Bīlmanis aizvadīja ASV.

Ar skatu uz Eiropu

No visiem trim tieši Bīlmanim bija visplašākais redzējums par to, kas jādara, lai Latvijas kultūra izietu pasaulē. Ciešāka sadarbība ar Dailes teātri viņam izveidojās 1925. gadā, kad toreizējais Ārlietu ministrijas preses nodaļas sekretārs palīdzēja īstenot Latvijas delegācijas dalību Vispasaules dekoratīvās mākslas un moderno tehnoloģiju izstādē Parīzē. Vien pašā izstādē viņš nevarēja piedalīties, jo tajā laikā aizstāvēja doktora disertāciju Kijevas universitātē.

Pat kabineti Smiļģim un Virzam esot bijuši vienādi

Desmit gadus vēlāk, kad Eduardam Smiļģim jādodas uz Aleksandra Tairova vadītā Maskavas Kamerteātra 20 gadu jubilejas sarīkojumu, Bīlmanis viņu sagaida, ir klāt sarežģītās situācijās vizītes laikā, pavada. Tairovs, kurš savulaik bija strādājis Rīgā, aicināja Dailes teātra vadītāju, tomēr pats Smiļģis neesot vēlējies doties uz Maskavu. Smiļģis svinībās ir ievērojams ciemiņš, daudzu apsveicēju vidū viņš ir viens no retajiem, kuram vārds tiek dots vienam pašam. Šim notikumam veltītajā apsveikuma runā pirmoreiz izskan arī viņa kopīgi ar Felicitu Ertneri izauklētā doma: «Vairosim katras tautas nacionālās vērtības, tad augs arī vispārcilvēciskā kultūra.»

Smiļģa un Bīlmaņa draudzība pierādāma dokumentāri. Ir saglabājušās Alfreda Bīlmaņa vēstules un atklātnes Eduardam Smiļģim, sarakste gan nav regulāra, tomēr iezīmē abu dzīvēs nozīmīgus notikumus. Savukārt par Bīlmaņa un Virzas ciešo draudzību, viņu klejojumiem pa Eiropu saglabājušas vien retas un netiešas liecības. Pirms Bīlmaņa norīkošanas par Latvijas Republikas sūtni PSRS 1932. gadā, viņi pavada vasaru ceļojumā pa vairākām Eiropas valstīm — ir Melnkalnē, Grieķijā, Maķedonijā, sapņo doties uz Turciju. Diemžēl dokumentāru liecību par šo braucienu nav gadījies atrast, ir tikai Elzas Stērstes skaisti pierakstītās atmiņas, kas liecina, cik ciešas bijušas abu saites.