Sūra, grūta darba darītājs

Šogad Uldis Pūcītis svinētu savu astoņdesmito dzimšanas dienu, taču jau kopš 2000. gada viņš staigā mūžības ceļus. Dievs Uldim Pūcītim bija devis ļoti daudz, varbūt pat pārāk daudz. Viņam bija stalts, iznesīgs augums, skaista seja, gaišs, zinātkārs prāts, neparasts, izcils aktiera talants. Par izcilu, ģeniālu aktieri un izcilu personību viņu ir dēvējuši ne tikai skatītāji un teātra kritiķi, bet arī režisori. Taču līdzīgi Vecās Derības pazudušajam dēlam, Uldis Pūcītis šīs dāvanas ātri izšķērdēja un nonāca trūkumā. Pazudušais dēls bija spiests ganīt lopus un pārtikt no cūkēdiena, Uldis Pūcītis Āgenskalna tirgū pārdeva bulciņas. Vēders bija pilns. Bet gars?

Interesanti, ka Uldis Pūcītis sākumā nemaz nedomāja par skatuvi. Pēc Rankas septiņgadīgās skolas absolvēšanas viņš iestājies Rīgas pedagoģiskajā skolā, kuru absolvējis, un jau septiņpadsmit gadu vecumā nokļuvis Aizputes skolā par 1. klases audzinātāju. Darbs skolā viņam sagādāja prieku. Aktiera atmiņās, kas publicētas Likteņstāstu 11. grāmatā, šis Aizputes laiks šķiet visharmoniskākais, saulainākais periods viņa dzīvē. Te ir mazie «knariņi», kā viņš dēvēja savus pirmklasniekus, te ir skolēnu un audzinātāja kopīgās rotaļas, mazo filozofiskie jautājumi par dzīvi, un uztraukums par izlūzušu piena zobu. Tas ir gaišs, cerīgs, dzīvespriecīgs laiks. Bet tas ir īslaicīgs. 

Kroders izteicies, ka Uldis Pūcītis savu aktiera talantu nav kopis, viņš to tikai tērējis un ekspluatējis

Lai tiktu vaļā no iesaukšanas padomju armijā, Uldis Pūcītis pēc skolā nostrādātā gada devās uz Rīgu un iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Taču tur pamācījies tikai vienu gadu un tad iestājies Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Kursa biedru atmiņās lasāms, ka Teātra fakultātē topošais aktieris labprāt piedalījies runas nodarbībās pie Olgas Bormanes, bet pārējās lekcijas apmeklējis reti. Šajā periodā viņam jau sākušās problēmas ar alkoholu. Gandrīz visās atmiņās par Uldi Pūcīti atrodamas liecības, ka viņš ļoti daudz un kāri lasījis, varējis stundām runāt no galvas fragmentus no Bulgakova Meistara un Margaritas, no Hamleta, Pēra Ginta. Olģerts Kroders izteicies, ka Uldis Pūcītis savu aktiera talantu nav kopis, viņš to tikai tērējis un ekspluatējis. Izskatās, ka savu garu viņš gan ir kopis. Liekas, tieši izlasītie vērtīgie literārie darbi padarīja Uldi Pūcīti par domājošu, intelektuālu skatuves mākslinieku.

Viņa ceļš uz slavas virsotnēm sākās Liepājas teātrī. Jau pirmās šajā teātrī nospēlētās nozīmīgās lomas: Petručo Viljama Šekspīra Spītnieces precības (1961), sevišķi Mati Bertolda Brehta lugā Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati (1962) ierindoja Uldi Pūcīti to aktieru vidū, kuram tika pievērsta pastiprināta skatītāju un kritikas uzmanība. Līdzās atzinīgiem vārdiem par aktiera spēju pārliecinoši darboties tēlā, bieži tika izteikti viedokļi, ka aktieris pagaidām lomās izlīdzas ar paštēlu. Aktieris par šo vērtējumu nedusmojās. «Jutos apmierināts, ka piedāvātās lomas pēc sava rakstura atbilda man pašam,» viņš raksta atmiņās.