Ar dzīvu ķermeni un garīgu enerģiju

Kopš šīs sezonas sākuma Andreja Upīša Sievietē Dita spēlē Elzu, kas pieņem emocijās balstītus lēmumus un traģiski vēlu apjauš patiesību. Intervijas laikā iepazīstu konstruktīvu, organizētu un draudzīgi atvērtu cilvēku.

Ja šī būtu situācija, kurā tu intervē savu kolēģi, ko tu jautātu?
Es pajautātu: kāpēc vispār nodarboties ar teātri?

Tas arī tev pašai ir aktuāls jautājums?
Kad atgriezos teātrī pēc Grētas piedzimšanas, pirmajā mēģinājumā sev jautāju: kas bija TAS un kāpēc? Skaties uz procesu un redzi, cik tas neobligāts. Ko tas tevī pilda? Tas, teātris, tā Lielā Persona. Acīmredzot, jo lielāka pieredze, jo lielākas prasības pret sevi un dzīvi. Kļūsti kaut kādā ziņā gan pielaidīgāks, gan skarbāks. Kad tikko ienāc teātrī, ir citi uzstādījumi – tev jāizkaro sev vieta. Kad esi kaut ko padarījis, pasmaržojis to, kas šķiet māksla, un kad pēc tam liek ar lielgabalu pa zvirbuļiem bliezt, tu vairs nevari tādā jaunības maksimālismā to darīt. Parādās: kāpēc? Es negribu!

Vai tev liek ar lielgabaliem pa zvirbuļiem bliezt?
Ir gadījies. Lai gan šobrīd ir foršs periods. Liels prieks, ka Sieviete aizgāja un mēs to cīņu izcīnījām. Tur ir galvenais, ko aktieris var vēlēties: amplitūda. Cīņa ar to, vai tu tiec visos augstumos un zemumos, vai katrā virāžā ieej slaidi vai ne. Aktierim pietiek, ka viņam ir grūts uzdevums. Tad viņš ir laimīgs, apmierināts. Kad nav lielu lomu, kas velk aiz matiem uz priekšu un ļauj izbaudīt to, ko tu jau vari, tad tie jautājumi nāk. Kāpēc? Vai vajag? Vai mani kādam vajag?

Nacionālais teātris lēnām, bet būtiski ir mainījies. Agrāk tik konservatīvais teātris tagad ir kļuvis enerģisks, radoši meklējošs. Kā jūti šīs izmaiņas teātra iekšienē? Vai notiek domubiedru grupēšanās ap režisoriem? Vai par sevi vari teikt – esmu kāda režisora aktrise? 
Par sevi tā nevaru teikt. Esmu ārpus šīm grupām. Tas nav ne piespiedu kārtā, ne labprātīgi, vienkārši tā izveidojies. Jā, protams, man bija mans Poliščukas periods, ko daudzi izslimo vēl tagad un kas ir jāizslimo. Viņa man devusi ārkārtīgi daudz, iemācījusi to, ar ko es joprojām strādāju.

Esi teikusi, ka Gaļina Poliščuka izsitusi tev iepriekšējo pamatu un iedevusi jaunu. Asiņainu. Tā bijusi tava maize, līdz sastapies ar Elmo Nīganenu. Kāds ir tas asiņainais pamats?
Es biju nostrādājusi četrus gadus teātrī, un tad atnāca Poliščuka. Es ticu, ka viss atnāk tajā brīdī, kad esi gatavs vai tev ir galēji nepieciešams. Pūt, vējiņi! mēs iestudējām deviņus mēnešus, tas bija reāls iznēsāšanas periods. Es joprojām no saviem vārdiem neatsakos – Poliščuka ir mana otrā augstskola. Savā jaunības maksimālismā toreiz domāju – viss, ko deva Kultūras akadēmija, ir nederīgs. Paldies maniem pedagogiem, kuri to neņēma ļaunā un saprata, kas tas par procesu, kuram eju cauri. Vēlāk ir bijis tā, ka skatos uz jaunākiem kolēģiem un man caur galvu izskrien doma: «Tev Poliščuku bišķiņ vajadzētu, lai sadod pa visām vietām!» Viņa nostāda tādā stadijā, ka patiešām neko nevari. Nesaproti pat brīžiem, ko no tevis gaida. Labprāt to dotu, bet nesaproti, kā pie tā tikt. It kā tā ir tā pati reālpsiholoģija. Tas nav tas variants, ka akadēmija māca pēc Staņislavska, bet atnāk Poliščuka un māca pēc Mihaila Čehova. Viņa ieaudzina izturību un gatavību. Latviešu aktieris ir kautrīgs – vienmēr un visur. Četri gadi akadēmijā to neizsit. Manā gadījumā četri gadi teātrī arī to vēl neizsita. Un Poliščuka ļoti nežēlīgā kārtā tevī rada gatavību, ka var paprasīt kaut ko nospēlēt jebkurā, visnepiemērotākajā situācijā. Bija gadījums, kad mēs mēģinājām Mencendorfa nama pagrabā, visu dienu sēžam pie vienas ainas, un viņa saka: viņai krievu kursā (Poliščuka tajā laikā strādāja Baltijas Krievu institūtā) ir meitene, kādai tai ainā vajag būt Zanei. Viņa paņem telefonu: «Privet, privet, ti gde?» - «Guļaju po staroi Rige.» - «Prijģi, požaluista.» Viņa atnāca, mūs viņa nepazīst. Gaļina pasaka: aina tāda un tāda, tev vajag panākt to un to. Meitene novelk virsdrēbes, nospēlē etīdi. Gaļina: «Paldies, sveiki!»