Telpu pārvērst laikā

Kopš Viesturam Kairišam ir bārda, ar viņu ir aizraujoši sarunāties, jo risina viņš vairs tikai lielas tēmas. Bet, ja nopietni, iespēja kopā ar viņu strādāt gan pie Uguns un nakts, gan pie Pēra Ginta iestudējuma man bijusi ne tikai profesionāli, bet arī personiski būtiska. Gribētos, lai Latvijā «bāze» reiz sasniegtu to vidējo līmeni, kad skatītājos sadzīves rūpes nenomāks vēlmi domāt par lielajiem jautājumiem un veidos tādu «virsbūvi», kas atgriezeniski ietekmē pašu «bāzi».

Ieva Struka. Vai tev sarunas palīdz formulēt domas, izkristalizēt ieceres?

Viesturs Kairišs. Laikam jau tā ir. Kas varētu likties pilnīgi neiespējami – pat tikko Tallinā intervijā, kur man vajadzēja atbildēt angliski par manu nākamo projektu, kas pagaidām ir drusku miglā tīts, atbildot centos noformulēt savu ideju un pārliecinājos, ka tā varētu būt pareiza, jo atstāja uz klausītājiem iespaidu. Ja būtu redzējis pretējo, es varbūt domātu tālāk ko citu. Tāpēc jau filmu nozarē liek visus tos «pičingus», kam pat nezinu latvisko variantu, – tu publiski izstāsti un aizstāvi savu ideju un tādā veidā esi spiests koncentrēties un pats saprast, kas no tā der. Tā ka reizēm pārlasu savas intervijas (smejas) un šo to secinu. Bet tagad gan gribētu iepauzēt ar intervijām, jo negribas kļūt smieklīgam un apnikt cilvēkiem. Tā sanācis, ka vienlaikus bija pirmizrāde gan Pēram Gintam, gan filmai Melānijas hronika, un man bija par šiem darbiem jārunā, jo arī tas ir pienākums pret darbu. Tādi ir spēles noteikumi.

I. S. Vai sarunājoties kāda ideja mēdz arī piedzimt? Un vai šādu funkciju – jaunas idejas dzimšanu – var pildīt arī esošais darbs?

V. K. Strādājot ar aktieriem, protams. Vispirms daudz strādāju pats ar sevi un tad, ejot uz pirmo tikšanos ar māksliniekiem, izklāstu radušās idejas. Kad ir formulēts koncepts, eju pie aktieriem un mēs lasām tekstu. Paralēli teksta lasīšanai man ir ļoti svarīgi uztaustīt un saprast, kas tas ir, jo gandrīz visi risinājumi, kas nāk pa ceļam, formulējas sadarbībā ar aktieriem. Jebkurā gadījumā, kad sāc strādāt, tas ir kaut kas nesaprotams. Teksts. Apmēram zinu risinājumu, kā es to gribētu taisīt, bet es taču nezinu, kā teksts satiksies ar šiem cilvēkiem. Es nemaz to nevaru zināt. Mēs izrunājam manis piedāvātos risinājumus, un tad bieži vien aktieriem tie vai nu ir, vai nav pieņemami. Ja viņiem tas nav pieņemams, ir vai nu jāpārliecina, vai jāmeklē nianses, kā to izdarīt citādi. Tā ka daudz kas bieži vien tiek formulēts no jauna, bet gandrīz tikpat bieži notiek atgriešanās pie pirmā varianta. Es kādreiz pierakstīju Kristiana Lupas domu, ka režisors nedrīkst zināt, ko viņš grib. Tu nedrīksti zināt, par ko būs izrāde. Tev jāmeklē. Es tam piekrītu daļēji, jo tev ir jāzina, ko gribi meklēt, bet tā izrāde ir jāsameklē darba gaitā. Skaidrs, ka ir lietas, ko nevaru zināt, jo ir tik daudz faktoru, sākot ar aktieru personībām. Bet man tieši tas patīk – ka nezini, kas tas būs. Tu esi formulējis savu viedokli, man patīk daudz pie tā strādāt, ļoti rūpīgi gatavojos un izdomāju nevis mizanscēnas, bet risinājumus – un tad to piedāvāju aktieriem. Un tad gribu un gaidu, lai mizanscēna rodas pati, līdz vienā brīdī pēkšņi jūtu – jā, tas der. Reizēm, protams, nevaru izdomāt risinājumu, jo mākslīgi to izspiest negribas, tad atstāju to mēģinājumiem un gaidu. Risinājumu man parasti ir daudz, un man tie ir vajadzīgi, lai varētu sākt strādāt. Es nevaru atnākt un aktieriem teikt – nu, mēs te kaut ko pamēģināsim. Atnāku un saku – man te ir tāda ideja, pamēģinām, varbūt tu vari atnākt šeit, paņemt nazi un nogriezt viņam degunu. Un tad sākas: viens bļauj – nē, nemūžam, viņam taču visu otro cēlienu ir vajadzīgs deguns, un tad tu piekrīti un saki – labi, tad vienkārši pieej klāt un papurini viņu aiz deguna. Uzreiz ir kaut kas, ar ko sākt. Manuprāt, vajag vienalga kādu, bet struktūru, kaut vai vissliktāko, no kuras var sākt radīt, sākt improvizēt. Tukšā vietā man ir ļoti grūti. Bet reizēm vajag tieši to tukšo vietu, un tad jau redzēs. Bet šādas vietas parasti ir rezultāts kaut kādām iepriekšējām darbībām.

I. S. Bet vienlaikus tev taču ir konkrētā scenogrāfiskā vide, kas ir akceptēta jau krietnu laiku pirms pirmā mēģinājuma sākšanas. Tu to fundamentāli vairs mainīt nevari. Domājot par mūsu divām izrādēm – Uguni un nakti un Pēru Gintu, jo droši vien atkāpties tālākā pagātnē šobrīd nav vērts, – prātoju par to, ka izrādes dzimšanai ir sakars ar lomas dzimšanu. Par lomas veidošanu mēdz uzskatīt, ka vari sākt ar tēla psihofiziku, meklēt ārējās izpausmes un gaidīt, kad piedzims iekšējā pasaule, un vari arī otrādāk. Bet izrādei tev ārējā pasaule jau ir iedota, to īsti izmainīt nevari, un kā šādos dotajos apstākļos, kas turklāt ir ļoti nosacīta vide, tu vari radīt mizanscēnas, kas nereti ir tik paradoksālas, tēlainas, trāpīgas? Kaut vai konkrēti dubultnieka princips, kad Lāčplēsis Burtnieku pilī cīnās ar Melno bruņinieku un secina, ka cīnās ar sevi, jo pretī ir viņa spoguļattēls?