Patvēruma meklētāji uz skatuves un skatuve kā patvērums
Kāpēc šodien «bēgļu izrādēm» nav mākslas spēka
Franču rakstnieka Erika Emanuela Šmita romāns Uliss no Bagdādes sākas šādi: «Mani sauc Saāds Saāds, kas arābu valodā nozīmē Cerība Cerība, bet angliski – Skumjais Skumjais.
Piedzimšanas loterijā mēs izvelkam laimīgo vai nelaimīgo lozi. Ja esi nokļuvis Amerikā, Eiropā, Japānā – dzīvo un viss, tu esi dzimis reizi un uz visiem laikiem, un nav iemesla sākt visu no jauna. Bet ja esi nācis pasaulē Āfrikā vai Tuvajos Austrumos...
Es bieži redzu sapnī, ka esmu bijis pirms manas piedzimšanas, sapņoju, ka esmu klāt minūtēs pirms ieņemšanas – un pielaboju, novirzu to ratu, kas samaisa šūnas, molekulas, gēnus, pavirzu to, lai mainītu rezultātu. [..] Lai šis klēpis izlaistu mani augsnē, kurā es varētu augt, nevis bedres dibenā, no kura pēc divdesmit gadiem man nāksies izkļūt ārā.Mani sauc Saāds Saāds, kas arābu valodā nozīmē Cerība Cerība, bet angliski – Skumjais Skumjais. Reizēm es esmu Saāds Cerība, reizēm Saāds Skumjais, lai gan cilvēku vairākuma acīs es esmu nekas.
Teātris vienmēr bijis patvērums tēmām, varoņiem un emocijām, ko padzinusi valdošā kārtība
Noslēdzis vienu ceļojumu un sākdams jaunu, es rakstu šīs lappuses, lai atbrīvotos no vainas. Piedzimis vietā, kur nevajadzēja piedzimt, es nolēmu to pamest. Bēgļa statusa meklējumos es mainīju vienu seju pēc otras: es biju migrants, nabags, likumpārkāpējs, bezpajumtnieks, beztiesīgais, bezdarbnieks, un vienīgais termins, kas mani apzīmē šobrīd, ir nelegālis. Dīkdienis – tas nav par mani. Apgādājamais – arī. Blēdis – vēl jo mazāk. Nē, es esmu nelegālis. Es nepiederu nevienai nācijai; nedz valstij, no kuras aizbēgu, nedz valstij, kurai cenšos piederēt, vēl mazāk – valstīm, kurām esmu izgājis cauri. Es esmu nelegālis. Tik vien kā nelegālis. It visur negaidīts. It visur svešs.
Daždien man liekas, kas esmu svešs cilvēku dzimumam...»
Tas varētu izklausīties pēc citāta no kādas no daudzajām bēgļu tēmai veltītajām dokumentālajām vai verbatim izrādēm, kas šobrīd redzamas Eiropas skatuvju repertuārā. Un to es citēju ne tikai tādēļ, ka tas ir apbrīnojams literārs darbs, bet arī tādēļ, ka tas piedāvā lielisku izejas punktu pārdomām par to, kā teātris šodien risina šo tik aktuālo un sāpīgo jautājumu.