Pārdomas 18. novembrī

Es pazīstu to puisi, kas Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā nesa Latvijas karogu. Viņu sauc Aleksejs, un mēs izaugām vienā pagalmā Pārdaugavā. Mēs viņu saucām par Ļohu. Ar viņa māsu Katju es gāju vienā grupiņā bērnudārzā, Ļohas mamma – friziere – grieza mums visiem matus, bet Ļohas tēvs aiz mājas apraka manu kaķi, kad to notrieca mašīna un mani vecāki bija darbā. Sākumā viņš vēl teica, ka kaķis pagulēs drusku un «aties», kaut arī, visticamāk, zināja, ka pēc stundiņas nāksies viņu tomēr aprakt. Viņš negribēja, lai es raudu.

Kad uzzināju, ka Ļoha nesīs Latvijas karogu, es ļoti sapriecājos. Es stāstīju visiem, ka pazīstu viņu. To pašu darīja arī mani vecāki, droši vien arī pārējie mūsu kaimiņi, kas pazīst Ļohu. Tā tas ir – šādos brīžos gribas priecāties un lepoties, un nez kāpēc domāt, ka tev ir kāds sakars ar Ļohas panākumiem Olimpiādē.

Vispār man nepatīk profesionālais sports. Esmu vienmēr bijis pārliecināts, ka valsts, ieguldot mūsu naudu profesionālajā sportā, kaut kā apzināti mūs degradē. Tas bojā veselību, tas sniedz saprotamu, taču seklu izklaidi cilvēkiem, attiecīgi tas ne uz ko dziļu neved. Bet galvenais – es vienmēr godīgi centos saprast, kā tas ir iespējams, fanot par kādu komandu, – un man nekad tas nav izdevies. Fanot līdz sirds dziļumiem, līdz vēlmei iet ielās un kauties – par cilvēkiem, ar kuriem, runājot pavisam godīgi, tev nav ne mazākā sakara. Ne ar viņu panākumiem, ne ar viņu talantu, centību un darbspēju. Es ticu iztēles spēkam, bet man grūti pieņemt, ka šī iztēlotā saikne var būt tik spēcīga. Varbūt es vienkārši negribu to pieņemt.

Kamēr es biju bērns, mani fascinēja, ka visi izliekas – viss ir foršI un jauki

Man šķiet, ka ar valsti ir līdzīgi. Es piedzimu pirmajā maijā vēl tajā laikā, kad pirmajā maijā rīkoja demonstrācijas. Man patika iet demonstrācijās, kad biju bērns. Daudz cilvēku, daudz sarkanā, visi smaida, māj ar roku lielajām televīzijas kamerām. Un turklāt tas viss – manā dzimšanas dienā. Bet, kamēr biju bērns, mani fascinēja, ka visi izliekas – viss ir forši un jauki. Man taču bija skaidrs, ka visi tēlo. Jo par ko tad var tik ļoti priecāties tik daudz cilvēku vienlaicīgi? Jo lielāks augu, jo vairāk mani tas viss mulsināja.