Vispārināta vientulība
Par nezināmo «citādo» dažu pieturu attālumā
Kaut tikai nesapītos vārdos… Kaut tikai nevulgarizētu savas skumjas, stāstot par tām citiem, pat tad, kad ļoti gribas kaut uz mirkli dalīties ar tām, jo zini, ka citādi skumjas sadrumstalos tevi mazos, nožēlojamos sīkumos un apraudāsi sevi ilgi, ilgi. Tomēr jāriskē vēlreiz ieraudzīt, cik sakropļoti sanāk skaistu domu embriji, kad pienāk laiks tos dzemdēt vārdos, – neglītums nav trausls, tas drīzāk atgādina par nespēju, bet gribu rakstīt.
Arī šoreiz īsti nesaprotu, kāpēc rakstu par Cerību ezeru brīdī, kad daudz kas apkārt šķiet bezcerīgs, pat bezjēdzīgs, kad arī cerība zaudē jēgu atkārtojošos muļķību, politiskā barbarisma, vulgāras «pozitīvās domāšanas» un kārtējās starpsezonu izpārdošanas radīto stimulatoru burzmā. Cerība uz ko? Lūdzu, konkrētāk! Citādi atkal sanāks intelektuāla svārstīšanās un, ej nu sazini, pat nepieļaujams luksuss domāt lēnāk, sāpīgāk, sērot ilgāk, nesteigties smaidīt, kad uz to aicina žilbinošu zobu rinda reklāmas ainavās. Pie viena arī ģeopolitiskais moments, kas, kā zināms, nekādi nepāriet. Atkal kāds aicina sargāt Tēviju, pārbaudīt lojalitāti, izslēgt divdomības un pieturēties pie tradicionālās tikumības, uz kuras fona mirgo erotiskās veļas reklāmas un trušu vai medmāsu kostīmi daudzos Rīgas veikalos.
Vientulība, visur vientulība. Bet pat tā ir novalkāta, jo pārāk daudz pretendentu uz tās pēdējo kolekciju: jauni fasoni trokšņiem un sevis ignorēšanai sabiedrībā, kas ir vienaldzīga pati pret sevi. Tāda tradicionāla, latviski-krieviska vientulība, maza dzīvīte, kas izsprukusi cauri politiskām nejēdzībām un ekonomisko perspektīvu neesamībai, uz alkohola, maz apmaksāta darba, aplokšņu algu fona.
Iestudējums stāsta par to, kas reāli notiek šeit, katrā «hruščovkā», kur svin jauno gadu vai pavasarī plāno remontu
Bet iespējams, ka es arī esmu inficēts ar tukšuma trokšņiem? Jau vairākas rindkopas aizņemtas ne ar ko, kur pareizi izklāstīts pamatvēstījums, argumenti un pārējie akadēmiskās higiēnas rīki? Ko es vēlos pateikt? Kāpēc Cerību ezers, ja īstenībā, kā man liekas, šis ir bezcerības purvs, kas savā rudens krāšņumā paveras uz JRT skatuves un ko pavada vienaldzīgas auditorijas smiekli katru reizi, kad Toma un Džerija paaudze ierauga kaut ko līdzīgu gludekļa pieskārienam runča zobiem: šoreiz nokritis strādnieks, kas tēlo latviešu galveno sāpi – vienaldzību pret sevi.