Pētīt citam citu mākslā

Kā saka viena no šīs sarunas dalībniecēm – cilvēks, kas ceļ sev apkārt žogu, nejūtas pārliecināts par sevi. Kāpēc mēs joprojām tos ceļam? Lai izliktos neredzam tos, kas runā, domā un dzīvo citādāk? Vai māksla ir/būs tas rīks, ar ko šo žogu nojaukt vai vismaz tikt tam pāri? Šie ir pamatjautājumi, par kuriem sarunājas režisors Mārtiņš Eihe, režisore un pedagoģe Zane Kreicberga, antropoloģe Ieva Raubiško un teātra zinātniece Edīte Tišheizere.

Domājot par jēdzieniem

Edīte Tišheizere. Vai, mēģinot apjēgt savu identitāti kā personība vai nācija, mēs jau neizveidojam šo opozīciju – savējais un svešais? Vai tas vienkārši nav cilvēka dabā?

Ieva Raubiško. Tā opozīcija tur ir, bet es uzreiz atmestu to «dabu». Es gribētu izvairīties šo procesu skatīt kā kaut ko bioloģiski noteiktu. 

Ievērojamais norvēģu antropologs Fredriks Barts jau pagājušā gadsimta 40. gados pētīja etniskās grupas un to robežas un secināja, ka to saturs nav etniskā piederība, bet... attiecības: tas, kā mēs veidojam attiecības ar šiem «svešajiem», «citiem», kā un kur novelkam robežas. Bet piekrītu: lai definētu, kas esmu, reizē ir jādefinē, kas neesmu, to nodalot no sevis.

E. T. Vai «ne-es» automātiski nozīmē arī «svešais»? Vai «svešais» nozīmē – bīstamais, draudīgais?

Zane Kreicberga. Man liekas, «svešais» nozīmē to, ka es viņu nepazīstu. Varbūt viņš ir atšķirīgs, bet varbūt tieši tāds pats kā es, taču es to nezinu. «Cits» ir neitrāls apzīmējums, bet «svešais» jau ietver attieksmi.

E. T. Attiecinot to visu uz mākslu, uz teātri, vai nav tā, ka politiskais teātris jau uzreiz sākas no dalījuma savējos un svešos?

Zemteksti zaudēja nozīmi, bet tiešā tekstā neviens nebija gatavs runāt

Z. K. Tad vispirms jāvienojas, ko saucam par politisko teātri. Vai tas ir teātris, kas runā par politiskām tēmām, vai tāds, kas ar savu pastāvēšanu, izrādēm pauž savu politisko vēstījumu, stāju? Piemēram, Baltkrievijā darbojās Brīvais teātris, ko varas iestādes aizliedza (patlaban viņi jau labu laiku rezidē Anglijā), bet tas turpināja strādāt pagrīdē: skatītājiem ar īsziņām tika norādīts, kur un kad jāpulcējas izrādei. Tas, ko viņi iestudēja, nebija politisks teksts, taču teātra darbība pati par sevi kļuva par politisku aktu.

Politiskais teātris patiesībā meklē domubiedrus, vēlas vienoties nevis pret kaut ko, bet par kaut ko. Vēlas aizstāvēt noteiktu ideju vai pozīciju, kaut arī reizēm tas var izpausties agresīvi kritiskā formā.