Kā sašķīda kristāls

Skatoties Dmitrija Petrenko jaunāko iestudējumu Brutāls un dēls Dailes teātrī, nevilšus prātā iezogas doma – cik interesanti būtu redzēt, kā tieši šis režisors interpretētu Rūdolfa Blaumaņa darbus. Piemēram, Edgara un Kristīnes attiecību psiholoģiju lugā Ugunī un to morālo dilemmu, bet vienlaikus nepārvaramo savstarpējo atkarību, kas gan saista, gan atgrūž šos kanoniem apaugušos varoņus. Interesanti – ne jau tikai tāpēc, ka gribētos redzēt vēl vienu mūsdienīgu klasikas interpretāciju, bet tāpēc, ka Dmitrija Petrenko iestudējumi apliecina režisora spēju jūtīgi, bet vienlaikus pamatīgi iedziļināties indivīda psiholoģijā, turklāt darīt to tā, ka iznākums katru reizi ir neprognozējams.

Tāpat ir arī ar Brutālu un dēlu – izrādi, kurā stāstīts par sarežģītām tēva un dēla attiecībām, pa vidu iepinot sāpīgus pagātnes motīvus: par sešpadsmitgadīgu zēnu, kura māte nesen nomirusi ar vēzi un kurš tagad spiests dzīvot kopā ar galīgi ne paraugtēvu, kam vārdā Brutāls. Sižets, kas ideāli iederētos psihoterapeita kabinetā, uz kušetītes un ar papīra kabatlakatiņu kārbu cieši pie sāniem. Taču izrāde ir citāda.

Brutalitāte un trauslums

Pirmais, kas ieraugāms, ienākot Dailes teātra kamerzālē, ir gaužām bēdīga izskata pabalojusi siena visā zāles garumā, kas raisa asociācijas ar tumšu gaiteni kādā padomju sērijveida daudzstāvenē. Vieta, kur nudien nevar justies omulīgi, un nepalīdz arī nedaudzie rausteklīgie apgaismojuma objekti, kas tikai vēl vairāk atklāj sienu «kultūrslāni» – kārtu kārtās sačervelējušos zaļganbrūnpelēko krāsojumu un, jādomā, arī tam neiztrūkstošo pelējumu. Sintijas Jēkabsones radītā scenogrāfija iedarbojas precīzi gan uz prātu, gan sajūtām, jo brīdī, kad telpā ienāk divi patīkama izskata jaunieši, kaut arī ģērbušies dīvainos kostīmos, kā vēlāk izrādās – britu kulta seriāla Doctor Who personāžu tēlos (tērpu māksliniece Baiba Litiņa), nudien šķiet, ka viņi neatrodas savā vietā. Un tieši par to arī ir izrāde – par jaunu cilvēku, kuram piespiedu brīvprātīgā kārtā jāatrodas tur, kur viņš neiederas, un par morālo izvēli – saglabāt savu «mugurkaulu» vai piemēroties šeit valdošajiem noteikumiem. Vienīgais draugs šajā pasaulē Liamam ir Džena – un pat šajās attiecībās iezogas neveiklība, jo draudzība nemanot pāraug par kaut ko vairāk. Mārtiņš Počs un Dārta Daneviča savstarpējā saspēlē precīzi sabalansējuši šo garīgo un fizisko savstarpējo vilkmi. Tik precīzi, ka abu attiecību stāsts būtībā jau kļūst par atsevišķu izrādi.

Sižets, kas ideāli iederētos psihoterapeita kabinetā, uz kušetītes

Par to, kurš šajā mājā noteicējs, uzzinām jau pavisam drīz, kad telpā ieveļas no sākuma skaļi būkšķi un vaidi, bet pēc tam pats seksuāli aktīvais, rupjais, taču ļoti saderīgais pārītis – Laura Subatnieka Brutāls un Vitas Vārpiņas Sjūza. Eduarda Liniņa tulkojumā saglabātais valodas raupjums kombinācijā ar aktieru ķermeņa valodu rada tiešām spilgtu iespaidu. Brutāls Subatnieka atveidojumā staigā un sēž, it kā būtu piepūsts ar gaisu, ļaujot domāt, ka viņš cenšas izskatīties pēc iespējas lielāks un iespaidīgāks, bet Vārpiņas Sjūza, kurai, cik nojaušams, ar tikumību maz sakara, nekautrēdamās sēž, atsedzot kājstarpi, kaut arī viņas apģērbs un matu sakārtojums tajā pašā laikā liecina arī par vēlmi būt skaistai. Tāpat arī viņu attiecībās vienādās proporcijās saskatāma gan brutalitāte, gan maigums – aiz pamatīgas rupjību, brīžiem pat savstarpējas pazemošanas kārtas var ieraudzīt kaut ko ja ne gluži siltām jūtām, tad vismaz pieradumam līdzīgu. Tieši šeit, man šķiet, slēpjas iestudējuma spēks – tajā, ka ar laiku gan acis, gan ausis pierod pie šīs brutālās pasaules, ļaujot uztvert arī tās maigo pusi. Un brīdī, kad dīvainā četrotne – tēvs, viņa mīļākā, dēls un viņa potenciālā draudzene – apsēžas uz nedaudzajām salasītajām mēbelēm pie frī kartupeļiem un alus pudelēm, uz mirkli pat šķiet, ka vērojam tīri jauku ainu no kādas, nu labi, drusku dīvainas ģimenes dzīves. Vienīgais, kas nedod mieru, ir dēla sejas izteiksme un ķermeņa valoda – viņš stāv nedaudz atstatu, tā īsti neatrazdams vietu, kur piemesties, un neprazdams tik veikli iekļauties sarunā.