Piecu pirkstu vietā – viens

Izrādes bērniem no «īstā» teātra īpaši nekad neesmu nodalījusi un labprāt tās skatījos arī, kad vēl nebiju kļuvusi par mammu. Jo neatkarīgi no tā, cik vienkāršas vai sarežģītas lietas teātra spēles telpā tiek stāstītas, veiksmes gadījumā gan vienā, gan otrā auditorijā prieku un gandarījumu sagādā tas, «kā» viss notiek. Jo uz teātri ejam tādēļ, lai zināmus vai nezināmus stāstus piedzīvotu īpašajā – skatuves valodā. 

Kad pirmo reizi uz teātri vedu savu vecāko meitu, biju pa īstam uztraukusies. Kā tas būs? Vai viņai patiks? Vai spēs noskatīties izrādi līdz galam? Tīnai toreiz bija divarpus gadi. Gan man, gan viņai viss patika. Taču izrādi – Trīs sivēntiņu Ziemassvētki Dailes teātrī – viņa vairs neatceras. Es savukārt atceros to stresu, kas radās tāpēc, ka izrādes vidū meitu vajadzēja vest uz tualeti. Pēc šā apmeklējuma sapratu – bērniem apmēram līdz trīs gadu vecumam teātris tā tradicionālajā formā īsti vēl nav ne vajadzīgs, ne piemērots.

Cita lieta, ja ir domāts par īpaši mazu skatītāju. Un veiksmīga pieredze mums gadījās, kad uz teātri pirmo reizi devos ar otru atvasi. Zanei bija divarpus gadu, kad abas skatījāmies tikko Leļļu teātra repertuārā ienākušo Trakulīti sandalīti. Šis bija lielisks piemērs – ideāla metrāža, mazā zāle –, kā izstāstīt dažus Māras Cielēnas dzejoļus tā, lai bērns ieraudzītu arī teātra brīnumaino dabu. Kamēr mani pašu dzejoļu un teātra uzburtā pasaule aizkustināja pa īstam.

Līdz trīs gadu vecumam teātris tā tradicionālajā formā īsti vēl nav ne vajadzīgs, ne piemērots

Diezgan regulāri no Zanes dzirdu vēlmi uz Trakulīti sandalīti doties vēlreiz, taču mans profesionālais pienākums liek iet uz visu jauno un tādu «šiku», kā vairākkārt baudīt to, kas tiešām ir tā vērts, neizdodas atļauties. No otras puses – esmu pārliecināta, ka tikpat jēdzīgi meitenēm ir piedāvāt pēc iespējas dažādāku teātra pieredzei: no leļļu teātra izrādēm pašiem mazākajiem līdz pat laikmetīgās dejas projektiem. Lai saprastu, ka mākslas pasaule ir skaista tās dažādībā.

Šā gada novembrī, ar Tīnu (8) un Zani (6) dodoties uz Leļļu teātra jauniestudējumu Gulivera ceļojums, kuru veidojis Edgars Niklasons, no Teātra Vēstneša saņēmām uzdevumu pēc noskatīšanās mēģināt redzēto pārrunāt. Diktofonu ieslēdzu jau starpbrīdī, un uz jautājumu par pirmajiem iespaidiem Zane pārliecinoši izsper: «Man patika klauni.» 

Tālāk seko mūsu dialogs.

Dita. Kur tad te bija klauni? 

Zane. Nu, ne jau šeit!

Dita. ??? 

Zane. Tas bija citur. Trakulītē sandalītē. 

Dita. Bet kas tev patika šajā izrādē? Ar ko izrāde sākās? 

Zane. Neatceros.

Dita. Bērni izrādes sākumā smējās. 

Situācija ir tāda. Vispirms tumsā parādās liels stikla būris, pa kuru bungo neredzamu aktieru gaišas plaukstas, kas pirmizrādes skatītājos raisa smieklus. Nedaudz vēlāk aktrises Lienīte Osipova un Dace Vītola vaikstoties un šķoboties tēlo Gulivera meitiņu, kas taisa dusmīgu seju.

Dita. Vai tev nebija nemaz smieklīgi?

Zane. Smieklīgi bija tas, kad ar roku sita pa stiklu, logu vai kas tas bija?