Skats no izrādes «Marija». No kreisās: Igors Nazarenko, Vitālijs Jakovļevs, Tatjana Začeste, Jekaterina Frolova. Foto – Aigars Altenbergs
Skats no izrādes «Marija». No kreisās: Igors Nazarenko, Vitālijs Jakovļevs, Tatjana Začeste, Jekaterina Frolova. Foto – Aigars Altenbergs

Tālas laikmeta atskaņas

Divas izrādes par aizgājušiem gadiem

Divas Mihaila Čehova Krievu teātra šāgada pirmizrādes – Viktorijas Tokarevas Mīlēt un Īzaka Bābela Marija grūti salīdzināt. Atšķiras, pat kontrastē laikmets, noskaņa, attiecības, atmosfēra un stils. Apvieno abas izrādes tikai tas, ka to autori nākuši no Krievijas un rakstījuši par savas zemes pagājušajiem laikiem.

Sadomātā mīlestība

Uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skatuves sastapušies trīs Krievijas kultūrai nozīmīgi vārdi – rakstniece Viktorija Tokareva, režisore un horeogrāfe Alla Sigalova, kostīmu mākslinieks un modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs. Kopā ar izrādes nosaukumu Mīlēt šie vārdi jau iepriekš raisīja lielu interesi par izrādi. Mani tā interesēja īpaši, jo vairāk nekā 20 gadus esmu sastapusies ar ārzemju teātri, kurā, ja arī tiek iestudētas izrādes ar šādu nosaukumu, tad visbiežāk tās stāsta par iepazīšanos internetā, partnera izvēli ar psiholoģisko testu palīdzību, aprēķina laulībām vai vienkārši seksu. Viktorija Tokareva, kā zināms, raksta par kaut ko citu, un izrādi, kas veidota pēc viņas lugas Nu un tad, teātris apzīmējis kā «stāstu par pirmo un pēdējo mīlestību». Visos laikos mīlestība ir bijusi gan vienāda – laimīga vai nelaimīga, gan katram sava un atšķirīga, tāpat kā tā, ko mēs vērojam pa «hruščovku» logiem pašā izrādes sākumā. Aiz šiem logiem radio skaņu un tālrādes attēlu kakofonijā rit nu jau tālie 70. gadi, melnbaltās televīzijas laikmets. Tāds izrādes ievadījums nav jaunums, taču iedarbojas vienmēr, ļaujot skatīt notiekošo kā vispārinājumu, nevis nejaušu gadījumu.

Meiteņu klačIņas, ko larisa sit ar savu apdāvināto draudzeni kiru, liek sajust aizgājušās jaunības smaržu

Izrādes dzinējspēks ir stāsts par divdesmitgadīgās mūzikas skolas audzēknes Larisas Markovas (Ieva Segliņa) iemīlēšanos savā skolotājā, precētā cilvēkā. Starp šīs mīlestības zobratiem iekļūst ne vien pats neizlēmīgais pedagogs Ignatijs Petrovičs (Jevgeņijs Čerkass), bet arī viņa laulātā draudzene Zoja (Jeļena Sigova), kuras apkampienos viņš smok nost. Režisore Alla Sigova iegremdējusi izrādes dalībniekus precīzā 70. gadu sadzīves atmosfērā, kas līdz sīkumiem pazīstama katram, kurš tolaik bijis galvenās varones vecumā, – tās pašas mēbeles, dziesmas un drēbes (kā jau minēts, kostīmus radījis Aleksandrs Vasiļjevs). Meiteņu klačiņas, ko Larisa sit ar savu apdāvināto draudzeni Kiru (Natālija Živeca), arī liek sajust aizgājušās jaunības smaržu... Vai tā būtu izrāde vecākās paaudzes nostalģijai? Nedomāju vis.

Žurnāli