Lai virsuzdevums būtu māksla

«Mūsu virsuzdevums ir izdzīvot tā, lai nevajadzētu aizsist teātra durvis un logus.» Šos vārdus pirms gandrīz 25 gadiem teicis Herberts Laukšteins, toreizējais Liepājas teātra galvenais režisors, tagad – tā direktors. Arī šoruden viņa balsī dominē dramatiskā stīga, jo Corona-19 vīruss iecirtis pamatīgu robu teātra budžetā un, šķiet, arī teātra un ierēdniecības attiecībās. Rezultāts ir cieši savilkta finanšu josta un apziņa, ka teātra tālāka esība ir tikai skiču, ne drošfinansēta projekta līmenī. Par spīti dzīves dramaturģijai māksla aizvadītajā sezonā nesusi baudāmus augļus – 12 Spēlmaņu nakts nominācijas desmit kategorijās.

Ar jestru nekautrību

Pagājušo sezonu Liepājā ieskandināja šā vārda burtiskā nozīmē azartiskais un huligāniskais Regnāra Vaivara un Kārļa Lāča mūzikls Purva bridējs ugunī, kaitinādams Blaumaņa valodas cienītājus, bet sajūsminādams kanonu drupinātāju kopienu. Režisors, būdams arī libreta, dzejas un daļēji telpas (kopā ar Tomu Grīnbergu), kā arī horeogrāfijas (kopā ar Ingu Raudingu) autors, apliecināja, ka sludināt postmodernisma norietu Latvijas teātrī ir pāragri. Lielākās diskusijas raisīja paša režisora dzejā rakstītais librets, kam ar Blaumaņa tekstu tiešām bija tikpat kā nenotverama saistība (toties tā iestudējuma autoru atklāj gluži vai šķērsgriezumā). Taču te atkal jāatceras trešo desmitgadi zelētā postdramatiskā teātra uzskats, ka verbālais teksts savu līderpozīciju sen atdevis ar aci skatāmajiem izrādes elementiem. Arī bezkaislīgā teātra semiotika atzīst, ka verbālā izteiksme nav ne ar ko pārāka par citām vēstījuma konstrukcijām, kas izvērstas dramatiskajā laikā un telpā. Īpaši mūziklā, kur jau pamatformulā dramaturģija iekausēta skaņainā un horeogrāfijā, savukārt no aktiera tiek pirmkārt gaidītas vokālās un plastiskās prasmes, kas ideālā variantā apvienotas ar personības harismu. Par neatņemamu mūzikla kvalitāti tiek uzskatīts dinamisms un dramaturģisko uzdevumu risināšana ar viegli uztveramiem mākslinieciskajiem līdzekļiem. Te nu Vaivaram pārmest nevar neko, gluži otrādi – režisora izvēle būt iestudējuma līdzautoram katrā radošajā cehā nodrošina neatslābstošu dinamiku, kuras pamatā ir mūzikas, kustību, aktierspēles vienotība. Kā radošajā, tā tehniskajā ziņā nav pamanāma neviena tīša novirze no atdeves maksimas. Vērienīgais aptuveni 20 aktieru ansamblis organiski apdzīvo simbolisku telpu – industriāla izmēra režģi, kam cauri spīd ārēja gaisma un kura restēs ievīti jūgendisku rotājumu fragmenti. Scenogrāfija iezīmē nosacītus pretmetus, dažādi tulkojamas metaforas – stingru sistēmu un romantiskas atlūzas. Šis princips, turklāt hiperbolizēts, saglabāts arī Madaras Botmanes kostīmos, Mārtiņa Feldmaņa gaismās, kā arī rekvizītos. Pretmeti ir arī tēlu sistēmā. Viktora Ellera Mācītājs un altārzēns. Materiāli orientētais, nosvērtais Sanda Pēča Akmentiņš un vīrišķo hormonu vadītais, haotiskais Ginta Grāveļa Edgars. Kaislīgā, apņēmīgā Signes Dancītes Made un  svārstīgā, vēsā Agneses Jēkabsones Kristīne. Melnā krinolīnā saistītās sievas un vaļējos, baltos kreklos tērptie vīri. Pasaule ir duāla, taču to vieno mīlestības alkas jeb, citējot režisoru, spēcīgas, nepārvaramas slāpes. To metafora ir zirgi – balti, ziediem rotāti sievām un mītiskie vienradži kā falliskais simbols, ar ko sāncenši – Edgars un Akmentiņš – norunā skrieties līdz kraujai. Kaislība kļūst par kontrapunktu, kurā izrādes varoņi «izkrīt» no sava arhetipiskā veidola, postmodernismam raksturīgajā manierē visu padarot relatīvu. Finālā Kristīne no šņorbēniņiem nolaiž lejā milzīgu bizi, pa kuru Edgars nesekmīgi cenšas paglābties no linčošanas. Laikam jau tikai liepājniekiem šis skats raisa asociācijas nevis ar brāļu Grimmu Salātlapiņu, kas augstā tornī alkst mīlestības, bet ar dārdošo, skarbo «Es karājos tavā bizē…» rokgrupas Līvi dziedājumā, velkot paralēles starp Līvu un Vaivara izrādes galvenā varoņa likteņiem jeb mēģinājumu brīvo Liepājas vēju ielauzīt kontrolējamā režģī.

Turpinām spēli!

Aizrakties pie saknēm, lai saprastu Šekspīra neaptveramā diženuma formulu. Ar pedagoga misijas apziņu pastāstīt, ka pasaules dramaturģijas stūrakmens izaudzis no aktieru azarta kopā ar vienkāršajiem ļautiņiem pasmieties par to, kas viņus nomāc, bet ko mainīt ir grūti.

Aizrakties pie saknēm, lai saprastu Šekspīra neaptveramā diženuma formulu

Aptuveni tāda bijusi režisora Elmāra Seņkova sākotnējā iecere, veidojot iestudējumu, kurš teātra repertuārā savā ziņā turpina Vaivara pieeju. Proti, teātris ir spēle, kurā noteikumi visiem zināmi – neviens uz skatuves nemirst un arī nemīlējas pa īstam. Tad kāpēc to padarīt par īstenības ilūziju? Aizraujošāk ir zīmēt trekniem spilgtas krāsas triepieniem, lai kariķētās ainiņas liktu locīties smieklos, līdz skatītājs atskārst, ka teātris viņam rāda cinismu kā laikmetīgas bruņas. Tāpat kā Vaivars, arī Seņkovs īsteno tēzi, ka izrādes virzītājspēks ir konflikts, pretmetu sadursme. Atšķirība ir tā, ka Seņkova izrādē tiek respektēta literārā pirmavota – Šekspīra varoņu/antivaroņu būtība, izvelkot esenci no četrām traģēdijām (Ričards III, Otello, Makbets, Romeo un Džuljeta) un ietērpjot to parodijas formā (dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce). Pretmeti veidoti kā sava veida gals un sākums – no smiekliem par klaunādi ar pamatīgu pašironijas devu raibajā telšu pilsētiņas sabiedrībā, kas atgādina vai nu uz festivālu Pozitivus sabraukušu kompāniju, vai čigānu taboru, vai bēgļu nometni, līdz šermuļiem, fiziski sajūtot ļaunuma iemiesojumu Ineses Kučinskas atveidotajā Ričarda III tēlā. Pirmais iespaids pēc izrādes lika vēlēties – kaut tā būtu bijusi monoizrāde! Tad Kučinskas virtuozais tēlojums, radot no cilvēciskuma atsvešinātu zirnekļveidīgu būtni, kura šķiet piesūkusies ar indi un kurā jaušams dziļi apslēpts traumētas, nepieņemtas, bez mīlestības atstātas radības vārais kodols, varētu pretendēt uz hrestomātisku vietu pasaules Šekspīra interpretāciju plašajā galerijā. Tikai vēlāk nāk atskārsme, ka Ričarda tēla pilnvērtīgai eksistencei uz skatuves ir nepieciešams kontrastējošs fons – košās krāsas un graciozās kustības Rolanda Beķera atveidotajos sieviešu tēlos, elegantais, smīnošais dendijs Jago Edgara Ozoliņa precīzajā atveidojumā, primitīvais Kaspara Kārkliņa Otello, Egona Dombrovska hiperaktīvā lēdija Makbeta un citi izrādes tēli. Pat lelles, kas aizstāj, piemēram, lordu Bekingemu, Edgara Mākena mūzika un Mārtiņa Feldmaņa krāsu partitūrā bagātās gaismas kalpo centrālajai asij – varas vivisekcijai Ričarda personā.