Grupas portrets ar sievieti

Amerikāņu dramaturģes Annas Zīgleres lugai ir lielisks līdzsvars – zinātniskais temats par DNS struktūras atklāšanu tiek izstāstīts aizraujošā teatrālā formā, notikumu rekonstrukcija atgādina detektīvstāstu. Luga ir labs pienesums repertuāram, tai ir svaigs, interesants stāsts un netipiski varoņi – zinātnieku pasaulē mums reti izdodas ielūkoties. Kaut gan zinātnei patiesībā ir pakārtota nozīme, svarīgākais vienalga paliek personības un cilvēku attiecību stāsts. 

Luga vēsta par britu bioķīmiķi Rozalindu Elsiju Franklinu (1920-1958), DNS struktūras atklājēju, kas savas dzīves laikā neapzinās sava atklājuma nozīmību un netiek pienācīgi novērtēta. Slavu iegūst citi. Zinātnieku sadarbību, individuālos un komandas rezultātus ietekmē seksisms un morāles trūkums. Jā, te ir arī feministiskā tēma, bet vēl vairāk – cilvēka, personības drāma. Franklinas sarežģītais raksturs ietekmē viņas attiecības, profesionālo karjeru un noved pie liktenīgās situācijas, kad augļus par rūpīgi padarītu darbu ievāc citi. 

Sieviete nevar atslābt, viņai ir jāizcīna kārtējās cīņas – jāpanāk profesionālais novērtējums

Lugas darbības laiks ir 1953. gads, Londona. Izrādes veidotāji – režisore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute – to pārnesuši uz nenoteiktu, iespējams, tiklab mūsdienu kā nākotnes laiku. Uz skatuves ir balta laboratorija, stūrī stiklota smēķētāju telpa. Ieskatoties rūpīgāk, atklājas, ka mikroskopu un laboratorijas instrumentu vietā uz darbgaldiem un plauktiem novietoti virtuves piederumi: blenderi, mikseri, tvaicējamie katli, paplātes. Neitrālā laboratorijas telpa it kā pārklājas ar otru – virtuves sfēru, kas tradicionāli saistās ar sievišķīgo telpu, raidot pretrunīgus signālus. Vīrieši, kas blendē augļus un pēta smūziju saturu, vienlaikus risinot bioķīmijas jautājumus, tomēr izskatās arī komiski. Nolasāma scenogrāfa ideja, ka profesionālie jautājumi it kā tiek pārnesti uz attiecību ķīmijas sfēru, un skatītāji ir liecinieki «attiecību virtuves» scēnām, tomēr šī darbošanās atstāj arī absurdu iespaidu. 

Izrāde sākas jau tad, kad skatītāji sāk ieņemt savas vietas zālē. Aktieri sēž frontāli pret zāli un austiņās klausās monotonā un apnicīgā hipnotizētājā balsī. Balss nepareizā, kroplīgā valodā pavēl atbrīvoties, iemigt un atpūsties. Visi to pamazām arī dara, izņemot vienīgo sievieti Rozalindu Franklinu (Inese Kučinska). Viņa sēž nedaudz atstatus un paliek saspringtā, uz priekšu saliektā pozā, nervozi virpinot rokās sīku plastikāta lodīti. Kur vīrieši samērā relaksēti nododas ikdienišķajai rutīnai un korporatīvajām attiecībām, sieviete nevar atslābt, viņai ir jāizcīna kārtējās cīņas – jāpanāk profesionālais novērtējums, respekts un līdzvērtīgā statuss. Bez tā viņa šai sabiedrībā ir tādā pašā vērtībā kā jauniņš asistents. Izrādes apakšvirsrakstam «kādas sievietes stāsts» ir nozīme – sieviete vīrišķajās profesijās un maskulīnajā vidē ir citādais, svešais, grūti pieņemamais. Citādība ir tēma, kuru Laura Groza-Ķibere risinājusi jau izrādēs M Butterfly, Equus, Frankenšteinā un Ziloņcilvēkā, tikai 51. fotogrāfijā tā pieņem mūsdienīgāku un personiskāku formu. Arī režisors ir vīrišķīga profesija, kas prasa spēcīgu gribasspēku un fizisku izturību. Un tā ir arī tikpat vientuļa un savrupa eksistence kā Franklinai kolēģu vidū, kas primāri vērtē viņas sievišķīgās formas un izskatu, nevis intelektu, darbaspējas un talantu.