Kas lācītim vēderā

Meklējot internetā kolēģu recenzijas par Nacionālā teātra izrādi Veiksmes stāsts, ko 2016. gada rudenī radījuši dramaturgs Jānis Balodis un režisors Valters Sīlis, pilnīgi negaidīti latviešu Vikipēdijā atradu veselu apcerējumu par šo, kā izrādās, jau termina statusu ieguvušo vārdkopu. 

Kas ir stāsta fonā

Vikipēdijas rakstā bija teikts, ka «Latvijas veiksmes stāsts (Latvia’s success story) ir pirmoreiz Ministru prezidenta Valda Dombrovska lietots apzīmējums Latvijas 2008.–2010. gada finanšu un pārvaldes krīzes pārvarēšanai». Minētajā avotā var lasīt, ka V. Dombrovskis kopā ar zviedru ekonomistu Pēru Andersu Oslundu 2010. gadā uzrakstījuši un vispirms angļu valodā izdevuši grāmatu Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi, kas vēlāk laista klajā arī latviski. Drīz seko augstu Eiropas Savienības ierēdņu (Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektores Kristīnas Lagardas, Eiropas Padomes prezidenta Hermana van Rompeja un citu), kā arī ASV Valsts sekretāres Hilarijas Klintones Rīgas apmeklējumi, kuru laikā tiek izteikti pozitīvi komentāri un uzslavas par Valda Dombrovska valdības veiktajiem pasākumiem krīzes pārvarēšanai. Starptautisko plašsaziņas līdzekļu slejās absolūtajā mazākumā paliek kritiski viedokļi par Latvijas iedzīvotāju piedzīvoto neticami stingro «jostas savilkšanu», kaut arī tādi atskan, uzsverot, ka Latvijas paraugs nevar derēt nevienam citam, ka šī «veiksme» ir postoša un dīvaini bēdīga. Jo šīs «veiksmes» rezultātā Latvijas «vidējam iedzīvotājam» katastrofāli samazinājās dzīves līmenis, pieauga bezdarbs, zēla ēnu ekonomika, radās liela ienākumu nevienlīdzība, kas izraisīja plašu slāņu burtisku slīgšanu nabadzībā. Rezultātā sākās lavīnveida emigrācijas kustība, cilvēkiem aizbraucot darba un ienākumu meklējumos uz ārzemēm – pēc nepārbaudītiem faktiem Latviju atstājuši ap 300 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem absolūti lielākā daļa ir darbaspējīgā vecumā.

Tāpat kā vairums Latvijas iedzīvotāju, arī es par «veiksmes stāstu» uzzināju ne jau no Panorāmas ziņām vai laikrakstu lappusēm, bet no personiskās pieredzes, piedzīvojot algas samazinājumu par 40 procentiem, kā arī pieredzot kadru «konsolidāciju», respektīvi, kolēģu atlaišanu un mācību programmu noplicināšanu Universitātē. Tāpat brīvprātīgā piespiedu kārtā vismaz divreiz rakstīju absurdu dokumentu: iesniegumu ar lūgumu neizmaksāt man mēnešalgu.