Viens pret lielo spilvenu kaudzi

Režisora Regnāra Vaivara Laulības dzīves ainas, kas tapušas pēc Ingmara Bergmana scenārija, Dailes teātrī skatījos divreiz. Otrreiz man šķita, ka saprotu vairāk vai ka izrāde dabiskas iespēlēšanās rezultātā kļuvusi artikulētāka un skaidrāka. Tomēr šo skaidrību nojauca konteksts. To rada Regnāra publiskās izpausmes gan Facebook, gan dažādos izdevumos un portālos, ko pieņemts dēvēt par dzelteniem, gan vienkārši uz ielas (par viņa performanci ar cirvi un ielu muzikantu nav dzirdējis vai lasījis retais). Nekādu skaidrību neievieš arī nākamā Regnāra izrāde – Ģertrūdes ielas teātrī tapušās Divas māsas un draudzene, kurā kā skatītāja tieku izaicināta tik daudzos un dažādos veidos, ka no teātra izeju pilnīgā apjukumā. Pildīt Teātra Vēstneša uzdevumu – analizēt Laulības dzīves ainas kā «parastu» repertuāra izrādi, kāda tā izskatās no pirmā acu uzmetiena, man liedz pamazām pieaugošā pārliecība, ka režisors šobrīd strādā, nē, patiesībā dzīvo konceptuālā akcijā, performancē, kurā katra izpausme – viena izrāde vai otra, intervija, ieraksts soctīklā, galu galā – paša uzvedība publiskajā telpā ir daļa no mērķtiecīga veseluma. 

Patiesību sakot, šim režisoram tas nav nekas jauns, jo no pirmajiem soļiem teātrī viņam bez kāda tīšuma un konstruētas provokativitātes ir izdevies liegi pārsoļot pāri dažādiem tabu, kuri vairs tādi nav, iespējams, tieši pateicoties Regnāram. Piemēram, baznīca protestēja pret izrādi Salome, kurā Jānis Kristītājs kā tāds pagānu šamanis parādījās ar milzīgu piekārtu fallu, un sekojošā diskusija beidzot pārliecināja, ka teātra māksla, lai kā tiktu salīdzināta ar templi, dievkalpojumu un kādiem tik vēl reliģiskiem atribūtiem, tomēr ir sekulāra un brīva no dogmatisma. Regnāra – režisora rokrakstu vienmēr ir raksturojusi tieši brīvība, pat no profesionāliem kanoniem (lai gan amata instrumentus režisors pārzina ne sliktāk kā citi). Pat tajās izrādēs, ko nosacīti varētu saukt par «tradicionāli reālpsiholoģiskām» (kā Vampilova diptihs Vecākais dēls un Pērnvasar Čulimskā Nacionālajā teātrī pirms sešpadsmit gadiem vai Olbija Kam no Vilka kundzes bail turpat mazliet vēlāk), vienmēr ir bijis kāds maģisks elements, kurš nojauc realitātes robežu un raisa sajūtu, ka ieskaties, vienkārši runājot, režisora vīzijā, prātā – vai tie būtu dūmiem pildīti burbuļi, kas aizpeld nebūtībā provinces mūziķa Sarafanova dzīvoklī, vai viens Daces Bonātes spēlētās Martas skatiens Vilka kundzē.