Ķermeņa vēstījumi par citādo un nepareizo

Pirms ķerties pie Latvijas Nacionālā teātra un Latvijas Nacionālā baleta iestudējumu Pērs Gints ķermeniskajiem vēstījumiem, mazliet par to, kāpēc šī Ibsena luga, kāpēc šodien un divos Nacionālajos teātros vienlaikus. Vēl jo interesantāk, ka arī 2015. gadā Slovēnijā, kad tapa horeogrāfa Edvarda Kluga balets Pērs Gints, kurš nu atceļojis uz Rīgu, luga vienlaikus tika iestudēta dramatiskajā teātrī. Latviju mēdz salīdzināt ar Slovēniju lieluma, vēstures un potenciāla ziņā. Kas zina, varbūt domai, ka pienācis īstais laiks Pēra Ginta stāstam, ir līdzīgi cēloņi. Un labāk to var izstāstīt, apvienojot teātra un baleta izteiksmes līdzekļus. Turklāt Viestura Kairiša režisētajā izrādē, kurā kustību partitūru veidojusi horeogrāfe Elīna Lutce, arī ir balerīnas. 

Nacionāla sociālā aktualitāte

Šodien cilvēki dzīvo kā Pērs Gints, un tas vairs nav nekāds izņēmuma gadījums. Mobilajam dzīves veidam var būt pozitīvāki un negatīvāki scenāriji. Tiem, kas došanos pasaulē uztver bez romantikas, klājas labāk. Tie, kas dodas laimi meklēt, paliek Bosfora šaurumā vai, gluži kā Pērs, klejo visu mūžu, nesatiekot sevi. 

Latvijas gadījumā Norvēģija iemieso vienu no «pērgintisma» galamērķiem – braukt strādāt svešumā, lai tiktu ārā no iedomātām vai reālām skrandām. Paņem līdzi Latvijas speķīti un rupjmaizi un brauc. Pēc norvēģu standartiem strādā pa grašiem, bet ēdamais ir līdzi, tāpēc liekas, ka saņem daudz. Noraujas melnu muti kādus mēnešus, tad ir atpakaļ. Kad vairs nav par ko ieliet degvielu, ņem atkal mammas vai sievas sarūpēto ceļamaizi un brauc. Pēra apzagšana lugā man ir metafora sapelnītā palaišanai pa vējam. Jo karalis var atļauties justies brīvs un liels.

Sievas un citas dāmas vairāk vai mazāk uzticīgi gaida savu Pēru, jo mīl, jo bērni jābaro un cer, ka reiz par sapelnīto naudu būs laimīgas, lai ko tas nozīmētu. Sievietes pašcieņa sašķobās – tā kā pēru seksualitāte un pārticība ir sezonāla, viņas labprāt dodas kalnos kaut vai savu kāzu vakarā ar optimālo pieejamo partneri. Viņas sapņo un grib mīlu kā filmās. 

Darbs, visticamāk, kļuvis tik populārs tieši Edvarda Grīga mūzikas dēļ, kura izmantota gan Nacionālā teātra, gan baleta iestudējumā, bet ne tikai. Palūkošos uz dažiem ķermeniskiem vēstījumiem abu izrāžu «miesās» ārpus teksta un mūzikas. Ērtības labad Latvijas Nacionālā teātra iestudējumu saukšu «Teātris», bet Latvijas Nacionālā baleta izrādi – «Balets».

Ķermenis kā koordinātu sistēma ar nezināmu dimensiju skaitu 

Cilvēka ķermeni, tāpat kā tā paplašinājumu un padziļinājumu reālā vai iedomātā telpā var attēlot dažādi. Turklāt atšķirīgos apstākļos viens un tas pats var nozīmēt pilnīgi pretējo. 

Teātris sākas ar seklu telpu – milzu audekla fototapeti ar tūrista elpu aizraujošu ūdenskritumu. Ar skatu pret to un ar muguru pret skatītājiem stāv Pērs Gints (Uldis Anže). Viņa ķermeņa augšdaļa ir kaila, tāpēc redzu, ka zem ādas, muskuļos, kaulos kaut kas kustas un neliek mieru. Lauž kaulus kā pirms gripas vai dzen spārnus. Tā nav nekāda svešo izlaušanās priekšspēle, bet drīzāk baudpilna sava tilpuma sajušana. Pēra fiziskums jau no pirmajām sekundēm norāda uz citādo un pretrunīgo, uz telpiskumu blakus citiem lugas tēliem. Citi ir tikai domas; Pēra jēga jāmeklē zem ādas.