Agneses Cīrules radītais Solveigas tēls ļauj režisoram pievērsties īpašam simbolam – Mikelandželo Pietá. Vecais Pērs – Andris Vītiņš. Foto – Kristaps Kalns

Sava ceļa meklējumos

Henrika Ibsena «Pērs Gints» Nacionālajā teātrī

Sākšu ar pateicību Nacionālā teātra vadībai – direktoram Ojāram Rubenim un visai viņa radošajai un administratīvajai komandai. Paldies par uzticīgo kalpošanu nacionālā teātra misijai – nest gaismu, cildināt dzīves pamatvērtības, lolot tautas dvēseles skaistumu. Par to liecina ne tikai izrādes, bet arī vairāki pasākumi, projekti, tostarp, piemēram, kvalitatīvais izdevums Būs!. Tajā nupat izlasīju interesantu un dziļu sarunu ar režisoru Viesturu Kairišu. 

Henrika Ibsena luga Pērs Gints kopā ar citu viņa darbu Brands veido pasaulslavenu diptihu, kurā norvēģu dramaturgs piedāvā alternatīvu traktējumu personības pašnoteikšanās un īstenošanās idejai. Arī režisors Viesturs Kairišs savas izrādes Uguns un nakts un Pērs Gints apvieno diptihā. Pamatoti, jo abi šie Nacionālā teātra iestudējumi būtībā vēsta par personības pasaulīgo traģēdiju, visu mūžu meklējot to vienu vienīgo tai paredzēto taku. Ceļš augšup jeb ceļš mūžībā. Kad cilvēks ir šo savu stigu izcirtis, kļūst jaušams arī nācijas ceļš. Jā, gluži tāpat indivīda ceļš nosaka tautas likteni – doma, ko pauž Viestura Kairiša vērienīgi dziļā režija. Kāds ir Lāčplēsis, tāda ir arī Latvija. Kāds ir Pērs Gints, tāda ir arī pasaule. Grēcīga. 

Izrāde sākas ar krāšņu Norvēģijas kalnu un ūdenskritumu ainu (scenogrāfs Reinis Dzudzilo). Skan valdzinošā Edvarda Grīga mūzika. Skaistuma diženums. Uz šā fona ikdienišķs stāvs – Pērs Gints (Uldis Anže), jauns, stiprs puisietis ar draisku skatienu, balsi un spraigu ķermeni. Visa dzīve priekšā. Lūk, tikai savs ceļš vēl jāatrod. Pēram Gintam tā ir taka pretim karalistei. Būtībā tāds pats plāns kā ikvienam jaunībā: pretim panākumiem, pretim bagātībai un slavai un, protams, pretim mīlestībai. Apbrīnojami. Pat ja viss beigu beigās tiek sasniegts, tikai mīlestības nav, cilvēks nerod sev mieru. Toties mīlestības tronī viss notiek, kaut gan šis tronis var atrasties arī necilā būdiņā. Ne jau nejauši visās izrādes ainās, kur tā vai citādi ieskanas mīlestības tēma, dzirdam brīnišķa maiguma pilno Grīga mūziku kā sava veida Solveigas dziesmas variāciju.  

Tēls, ko nav iespējams noturēt uz vietas, kas raujas prom uz pasaules virsotnēm, aizmirstot pats savu patību

Izrādes programmiņā blakus Henrika Ibsena vārdam ir Edvarda Grīga vārds. Komponistu šoreiz patiesi varam uztvert kā dramaturga līdzautoru. Mūzika satver tekstu un aizved darbību uz savu maģisko telpu. Bet pēc tam atkal valda teksts, un, ja man būtu jāraksta programmiņa, es starp līdzautoriem ievietotu vēl vienu vārdu – Edvīns Raups. Dzejnieks un tulkotājs ir atbrīvojis Pēra Ginta tekstu no sendienu putekļiem, un tagad vārds momentāni ietriecas tevī, savalgo ar savu precizitāti un domas dziļumu. No vecatnes nākušais vārds kļūst par vārdu – laikabiedru. Tulkotāja pavērtā iespēja būt ar vārdu uz «tu», domāju, daudzējādā ziņā ir veicinājusi izrādes aktieru organisko pašsajūtu. Katrā ziņā Uldis Anže pārliecina ar sava Pēra Ginta dabiskumu. Jau ar pirmo ainu, kad viņš mātei stāsta par saviem gluži vai gaisīgajiem auļiem brieža mugurā, rodas Pēra tēlam tā nepieciešamā slāņainība, kas liek minēt: vai viņš saka patiesību vai fantazē, vai tikai mīļi ķircinās ar māti, pārbaudot viņas atmiņu un mīlestību pret dēlu? 

Žurnāli