Anta Hemptona izrāde «Traka, bet patiesība» būs skatāma Ģentes skatuves mākslas centra «Vooruit» festivālā «Blauwdruk». Publicitātes foto

Radikālas pārmaiņas

Teātra festivālu laiks Eiropā un citviet

Pavasaris un vasaras sākums ir visblīvākais teātra festivālu laiks ne tikai Eiropā, bet arī citviet – Amerikā, Kanādā, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Berlīne maijā aicina uz ikgadējo desmit būtiskāko vācu valodas valstu iestudējumu parādi Theatertreffen, kuras programmā gribu izcelt divus neatkarīgā teātra teritorijā tapušus iestudējumus – režisora Milo Rau un astoņu beļģu bērnu kopradīto baisa nozieguma rekonstrukciju Pieci viegli gabali un leģendāro britu Forced Entertainment izrādi Reāla maģija, kuras teksts sastāv no trim vārdiem – elektrība, nauda un caurums. Neskatoties uz to, izrādes jēdzieniskā ietilpība līdzinās kosmosam un pusotru stundu notur uzmanību ka spīlēs. Briselē kā magnēts pievelk Kunstenfestivaldesarts, kas kino pasaulē noteikti piederētu A klases festivāliem, jo tieši tur izkristalizējas nākamās sezonas aktuālākie mākslinieki un iestudējumi, kuri pēc tam dodas turnejās pa visu pasauli. Programmas ģeogrāfijas un jaundarbu skaita ziņā par spēcīgu Kunstena konkurentu maijā noteikti kļūs reizi trīs gados Vācijā rīkotais Theater der Welt jeb pasaules teātra festivāls, kas vienkopus pulcē māksliniekus no visiem kontinentiem. Šogad festivāls notiek Hamburgā un to uzņem Thalia teātris kopā ar Kampnagel mākslas centru. Islandiešu gara cienītājiem maija beigās jādodas uz Utrehtu, kur Spring festivāla noslēgumā pirmizrādi piedzīvos neatkarīgās un nepieradinātās islandiešu horeogrāfes Ernas Omarsdotiras un pasaulslaveno vizuālo mākslinieku Ragnara Kjartansona un Metjū Bārnija kopdarbs Upuris. Teherānā pavasarī notiek irāņu teātra skate, On marche un D-Caf festivāli Marrākešā un Kairā pulcē spēcīgākos jaunos māksliniekus no arābu pasaules un Āfrikas. Bet mans Ziemeļamerikas favorīts pavasarī ir Fusebox festivāls Ostinā, kas iesaista rīkošanā teju pusi pilsētas un piedāvā radikālu mākslas programmu bez maksas, uzturot būtisku diskusiju par festivālu ekonomiku, principiem, kas nosaka mākslas darba vērtību un laikmetīgās mākslas pieejamību.

No šīs pavasarī pieejamās bagātības vēlos ilgāk pakavēties pie diviem notikumiem, kas piesaka radikālas strukturālas un konceptuālas pārmaiņas divu senu, stabilu un konvencionālu institūciju – Vīnes festivāla un Ģentes skatuves mākslas centra Vooruit attīstībā. 

Uzmetums

Skatuves mākslas un kultūras centra Vooruit vēsture aizsākās pirms vairāk nekā simt gadiem, kad Ģentē tika nodibināts viens no pirmajiem strādnieku kooperatīviem un par tā mājvietu kļuva iespaidīgais pilsētas svētku nams, kas nu jau vairāk nekā 30 gadus darbojas kā mākslas centrs un piedāvā daudzveidīgu pasākumu sezonu uz četrām skatuvēm, četrās studijās un kafejnīcā, gadā pulcējot vairāk nekā 300 000 apmeklētāju. Pirms pāris gadiem par Vooruit direktoru kļuva francūzis Matjē Gorī (Matthieu Goeury), kurš pacietīgi un rūpīgi gatavojis radikālas, Eiropas teātra infrastruktūras un menedžmenta modeļa kontekstā unikālas pārmaiņas centra organizācijā un programmas veidošanas principos. Plašāka sabiedrība ar jauno kursu, kura atslēgas vārdi ir atbalsts, eksperiments, saikne, piedalīšanās, refleksija un svinēšana, tiks iepazīstināta pasākumā Blauwdruk (tulkojumā – uzmetums, projekts, skice) 13. –19. martā (blauwdruk17.org). Blauwdruk nedēļā centrs aicina visus darbiniekus (ieskaitot apkopējus, pavārus un bārmeņus), skatītājus, sadarbības partnerus, studentus, brīvprātīgos, māksliniekus un citus kopā radīt Vooruit nākotnes prototipu, atbildot uz galveno jautājumu: ko es gaidu no mākslas institūcijas? Viens ir skaidrs jau tagad – no hierarhijā balstīta teātra menedžmenta modeļa Vooruit jaunā direktora iniciatīvas rezultātā mēģinās pāriet uz horizontālu modeli, kur ikvienam darbiniekam (jau atkal – ieskaitot apkopējas, pavārus, skatuves strādniekus un bārmeņus) ir tiesības aktīvi piedalīties nama programmas veidošanā.

Žurnāli