Kā skatīties uz Smedsu

Izrāde just filming, žanrs – teātra māksla. Kristiana Smedsa jaunākajā skatuves darbā redzams virtuozs aktieru duets: ungāriete Annamarija Lānga (Láng) un igaunis Juhans Ulfsaks. Viņu satikšanās ir kā teatrāla pāru deja, kurā netrūkst kaisles, neprāta un humora. Uzsvērti vizuālā un izsmalcināti muzikālā izrāde just filming ir arī atzīšanās mīlestībā kinomākslai. Izrādes valoda – Broken English. Broken Finnish. 
No teātra mājas lapas

Kino un erotika

Rolfs Bambergs, Demokraatti.fi, 25.10.2016. 

Neparedzama, iracionāla, smieklīga, mazliet pašpietiekama. Ja šie ir galvenie epiteti, kas paliek prātā pēc izrādes, tad vienlaikus var konstatēt arī to, ka tad jau darīšana ar tipisku Kristiana Smedsa teātra gadījumu.

Tieši tāda arī ir Nacionālā teātra just filming: pēc sava radītāja ģīmja un līdzības. Teātra zāles Willensauna zemajā, platajā, ne pārāk dziļajā telpā tā fiziski pienāk pavisam tuvu. Un tomēr ir noslēpumaini tāla, no skaidrojumiem bēgoša. Struktūras ziņā tā ir kā intervāltreniņš: iesildīšanās, intensīvais periods, atpūtas periods, intensīvais, atpūta un tā tālāk.

Šajā zālē Smedss un viņa komanda nevar žilbināt ar audiovizuāliem paņēmieniem tik iespaidīgi kā lielās skatuves darbos. Tāpēc tagad skatiens pievēršas abiem aktieriem, savukārt ausis modri uztver daudzvalodīgās replikas.

just filming sākuma ainā ungāru aktrise Annamarija Lānga uz skatuves tiek maskēta par geišu. Lai izjauktu harmoniju un izraisītu publikā atsvešinājuma sajūtu, parādās Juhans Ulfsaks – uzcirties neiedomājamā karotāja tērpā. Viņš stāsta atgadījumu no savas bērnības, kas noticis igauņu teātrī, tēva aktiera (Igaunijas Nacionālā teātra aktieris Lembits Ulfsaks – red.) darbavietā, un viņa vēstījums no realitātes aizmaldās fantāzijās.

Pēc divējādu intensitāšu – atturīga miera un apdraudējuma sajūtu radošas nervozitātes – sadursmes izrāde arī turpinās kā īsti emociju amerikāņu kalniņi.

Starp ekrānu un realitāti. Visu izrādes laiku sievietes un vīrieša, aktrises un aktiera, Lāngas un Ulfsaka skatuves eksistencē uzsvērtāk vai nosacītāk līdzdarbojas kinematogrāfiskas vinjetes. Programmas lapiņā Smedss situāciju raksturo ar vārdiem «kad postkomunistiskais / Vīrišķais un Sievišķais / šķiļ vienu dzirksteli / šajā zvaigžņoto melanholisko / ziemeļu debesu ēzē». Atsaukšanās uz cinéma vérité klasiķi ir savā ziņā pamatota. Tiesa, Godāra Vīrišķais sievišķais vairāk spēlējās ar paaudzes, nevis dzimumu lomām, savukārt Smedsa cinéma possible nepieradinātās, erotiskās un reizēm arī maigās ainas balstītas tieši uz dzimumu lomām.

Vīrietis un sieviete ne tikai runā par filmām, bet arī atdarina kinematogrāfiskas ainas, kino skatīšanās situāciju ar visiem popkorniem (kuru uz skatuves ir daudz, patiešām daudz) un pēdīgi iekāpj Bertoluči Sargājošajās debesīs. Šo filmu abi dublē krievu valodā, skatīdamies monitoros gluži kā karaokē – krieviski tāpēc, ka šajā fināla ainā abi ieslīd no Živago noskaņās risinātas atkalredzēšanās ainas. Situācija ir gluži kā Vudija Alena Kairas sarkanajā rozē, tikai pretēji vērsta: Alena filmā taču kinovaronis no ekrāna izkāpj realitātē.

Smedsa rotaļāšanās ar kinematogrāfa izteiksmes līdzekļiem vietumis ir interesanta, tomēr vietumis arī pārāk intensīva un pārāk uzsvērta. Tad aktieri, kas svārstās starp filmu un realitāti, zaudē spēju intriģēt. Viņi kļūst vairāk par aktieraktieriem, kaut gan labākajos brīžos bijuši cilvēkaktieri vai pat cilvēkcilvēki, kas publikas priekšā ir pa īstam un ar katru šūnu.

Klātbūtnes efektu noteikti rada Smedsa risinājums iesaistīt tehniskos darbiniekus un darbinieces kolektīvā bezvārdu lomā. 

Kad sastopas divi cilvēki

Heili Sibritsa (Heili Sibrits). Postimees, 25.10.2016.

Runājot par Somijas Nacionālā teātra iestudējumu just filming, jāsāk ar noskaņu, precīzāk, ar īpašo atmosfēru, kas pārņēmusi telpu, jo tieši tas Kristiana Smedsa, Juhana Ulfsaka un Annamarijas Lāngas kopdarbu padara par tirdoši skaistu teātra notikumu.