Dailes jaunā uguns

Dailes teātra simtgades gads atnesis pārmaiņas ar teju smiļģisku vērienu. Vispirms milzu rezonansi izraisījušo vadības maiņu, pie Dailes teātra kuģa stūres nostājoties jaunai, ambiciozai komandai – aktierim, uzņēmējam Jurim Žagaram un režisoram Viesturam Kairišam. Pēc tam – Covid-19 pandēmiju, kas tikai paātrinājusi jauna kursa meklēšanas procesu. «Vecā Daile», kuras repertuāra centrā bija krāšņi inscenējumi ar lielformāta scenogrāfiskiem risinājumiem, ekstravagantiem tērpiem, plašu aktieransambli un skatītāju pilnu Lielo zāli, nu šķiet kā pagājuša laikmeta liecība. Toties jaunajā, Covid-19 skartajā teātra realitātē jau sākusi iezīmēties jaunā Dailes teātra seja. Par to arī šis raksts.

Citāds virtuālais teātris

2020.gada marts Latvijas teātra vēsturē paliks kā lūzuma brīdis, pēc kura teātris spiests meklēt jaunus saskarsmes veidus ar skatītāju, izmantojot medijus (digitālās tehnoloģijas un sociālo tīklu platformas) kā vienīgo pieejamo māksliniecisko izpausmes formu un saziņas kanālu. Ārkārtas stāvokļa laikā kā sēnes pēc lietus radās daudzveidīgi virtuālie projekti, kuru mērķis neatkarīgi no to formāta bija – neapstādināt teātra aktuālo procesu un uzturēt komunikāciju ar skatītājiem. Dailes teātris šajā tendencē iekļāvās ar teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Viestura Kairiša veidotu daudzsēriju tiešsaistes izrādi Jūsmotāji pēc austriešu modernisma autora Roberta Mūzila lugas Die Schwärmer (1920).

«Negaidīti laiks ir apstājies, mēs pēkšņi varam lasīt lielos, biezos romānus, pievērsties «augstajai literatūrai». Tieši to nu piedāvājam – pievērsties īstai, komplicētai un sarežģītai lugai, kuras piedzīvošana tiešsaistē būtu kā liela romāna izlasīšana,» tā virtuālās izrādes ieceri tās tapšanas brīdī komentē Kairišs. Kā precīzi definējusi teātra zinātniece Valda Čakare, Mūzila tekstam piemīt daudzveidīgs dramaturģiskais potenciāls, kurā saskatāmas iezīmes no «erotiskas komēdijas, melodrāmas un detektīva», taču vienlaikus tas ir grūti iestudējams teksts, jo tajā «nav notikumu, nav dzīvas dzīves, bet ir runāšana par dzīvi». Arī izrādē konceptuāli ievērots t. s. lasāmās drāmas formāts, necenšoties vēstījumā ieviest aktīvu darbību, bet gan koncentrējoties uz tekstu un aktieri kā tā nozīmes nesēju. Aktieransamblis – Ieva Segliņa (Regīne), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Marija), Vita Vārpiņa (Mertensas jaunkundze), Kaspars Dumburs (Anzelms), Dainis Grūbe (Tomass), Ģirts Ķesteris (Jozefs), Mārtiņš Upenieks (Štāders) šo grūto uzdevumu veic profesionāli, un niansētais kameras tuvplāns pavisam noteikti ir jauns aktiermeistarības pārbaudījums, sevišķi tiem aktieriem, kas iepriekš vairāk izmantoti Lielās zāles iestudējumos. Fokusu uz aktieri kā galveno ekrāna elementu pastiprina arī izvēlētais askētiskais vizuālais noformējums: vienkrāsainas, pārsvarā gaišas sienas ar durvju ailēm kā nosacītiem gleznu rāmjiem, tumšs apģērbs, nekādu ārēju atribūtu, kas piedalītos darbības veidošanā.

Mūzila lugas situācija – sižets par kāda augstu stāvoša ierēdņa sievu Regīni, kura kopā ar mīļāko Anzelmu aizbēgusi no mājām un patveras māsas Marijas un viņas vīra Tomasa mājās, – pielāgots pašizolācijas apstākļiem, sasaistot ar pašu aktieru faktisko atrašanos četrās sienās akcijas #paliecmājās laikā. Tajā pašā laikā īsta saāķēšanās starp aktieri un lomu, Mūzila tekstu un šodienas realitāti nenotiek. Iemesli, iespējams, ir divi. Pirmkārt, tādēļ, ka paša teksta smagnējums nav atrisināms, fokusu liekot uz aktieri kā teksta lasītāju. Izpildītāju izmantotie tehniskie izteiksmes līdzekļi – mīmika, acu skatiens, balss tembrs, lasījuma intensitāte un temps – saduras ar pašu aktieru vēlmi izprast un jēdzieniski piepildīti skatītājam nodot tālāk nebūt ne vienkāršo lugas tekstu. Otrkārt, skatoties daudzsēriju izrādi, rodas iespaids, ka tā arī nav izdevies atrast veidu vai formu, kā aktieriem pārvarēt ekrāna neizbēgamo atsvešinājumu, proti, sasniegt vienam otru partnerības līmenī (par to, ka tas faktiski ir iespējams, liecina, piemēram, Elmāra Seņkova iestudētajā Irānas konferencē veiksmīgi izvēlētais izrādes organizācijas formāts).

Oriģināldramaturģijas atgriešanās

Atsākoties klātienes pasākumiem, jūlijā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja divi atšķirīgi iestudējumi, kas balstīti oriģināldramaturģijā. Artūra Dīča luga Blokmājas Dons Kihots būvēta kā dialogs starp elektriķi Viktoru un vientuļu, fobiju pārņemtu dzīvokļa iemītnieku, sauktu par Jautājuma zīmi. Tajā dramaturgs no ikdienišķas situācijas skatītāju ieved deformētā pasaulē. Režisors Gundars Silakaktiņš sadarbībā ar māksliniekiem Aigaru Ozoliņu, Jurati Silakaktiņu, Hariju Zālīti (gaisma) un Jēkabu Vilkārsi (video) izrādes vēstījumā ievieš tikai nedaudzus paspilgtinājuma līdzekļus – skaņu, mūziku, video iespraudumus. Aktieru Daiņa Grūbes un Laura Subatnieka aktieriski teicami izspēlētā kaķa un peles rotaļa, nemitīgi mainoties spēles vadītājam, tomēr šķiet veidota pārlieku paredzami, lai noturētu skatītāja uzmanību visu izrādes laiku. Toties neparasti risināta distancēšanās tēma, abus aktierus novietojot aiz stikla, kur uzbūvēts Jautājuma zīmes savādais miteklis, bet skatītājiem izdalot austiņas, kurās klausāma audio translācija no stiklotās skatuves.