Divi brāļi

Kāds Antona Čehova personāžs apgalvo: «Cilvēkā visam jābūt skaistam: gan sejai, gan apģērbam, gan dvēselei, gan domām.» Izrādē Dzīvnieks (Ku Kū) šos Astrova vārdus atkārto lauku skolotājs, jo tā viņam mācījusi mamma. «Dvēseli trenējošā» Lietuvas Nacionālā drāmas teātra sezonas pirmizrāde Nr. 2 notika 5. un 11. novembrī Mazajā zālē. Jaunās latviešu dramaturģes Agneses Rutkēvičas lugu režisors Rolands Atkočūns ir papildinājis ar čehoviskiem motīviem, un trīs māsas ir pārvērtušās par diviem brāļiem, kuri pat attāli nelīdzinās garlaicības nomocītiem inteliģentiem, taču Dzīvnieka (Ku Kū) personāžos reizumis atbalsojas žēlabainā tēvoča Vaņas balss, kas sola, ka nekas nemainīsies, – ilūzijas par gaišāku nākotni ir neglābjami zaudētas.

Agneses Rutkēvičas luga Dzīvnieks (2012) ir dokumentāla, un, pēc dramaturģes teiktā, brāļu Kārļa un Jāņa prototipi joprojām ir dzīvi. Ciems panīkst, cilvēku dzīves brūk, personāži balansē pašā bezdibeņa malā: krist lejā vai nekrist? Būt vai nebūt? Degradēties vai tomēr ne? Agnese Rutkēviča savu tēlu dzīvē kolekcionē cilvēciskuma izpausmes, kas izpaužas (un tūlīt atkal pagaist) kā centieni mīlēt un vēlēšanās kaut ko sasniegt – uzlabot apkārtni un pilnveidoties pašam. Kas var satuvināt brāļus lauciniekus un pilsētnieci, radio raidījuma vadītāju? Zaudējums – mātes nāve. Izrādē režisors uzsver, cik nozīmīga brāļiem ir mirušās mātes atcerēšanās: viņas punktainā kleita godbijīgi tiek glabāta skapī gluži kā altārī, un viss, kas ir saistīts ar māti, ir svēts. Varbūt tāpēc brāļi, lai arī konfliktēdami arvien asāk, tomēr nepārkāpj galējās robežas, jo atmiņas par mātes mīlestību uztur spēkā viņu cilvēciskumu. «Šī izrāde ir par Mammu. Par Mammām. Par to, kādu stresu pieredzam, māti zaudējuši. Viņi visi meklē šādu zaudēto mātes mīlestību. Pieskārienu,» šādus Rolanda Atkočūna vārdus var izlasīt izrādes programmiņā.

Mātes nāves satriekta, pamesta un vientuļa, Inga atkuļas uz pasaules malu. Tomas Vaškevičūtes atveidotā Inga, tieši tāpat kā Jeļena, Veršiņins vai Arkadina, ir tā, kura uz neilgu laiku atbrauc no pilsētas, izjauc brāļu ikdienu, izvēdina galvu un aizbrauc. Koši dzeltens lietusmētelis, melnas tīkliņzeķbikses, melna kleita, kas atsedz daudz, augsti papēži un tumšas brilles – tik neizsmalcināta ir raidījuma Radio tirgus vadītājas āriene, bet viņas ierašanās laukos ir pielīdzināma Sarkanajā grāmatā ierakstītas būtnes atbraukšanai. Ingai lauki nozīmē «tīru gaisu», mieru, klusumu – alternatīvu pilsētas dzīvei; starp rupjajiem lauķiem viņa sajūtas brīva, te neviens viņai neizvirza augstas prasības, neviens neskaidro, kā vajadzētu vadīt radio raidījumu, kā ģērbties utt. Toma Vaškevičūte rupjiem triepieniem uzsver Ingas labilo psihi, piepešās noskaņojuma maiņas, vēlēšanos apburt apkārtējos. Viesošanās laukos Ingai ir dažu dienu izbraukums, piedzīvojums – īslaicīga terapijas pauze pilsētas ikdienas rutīnā, tāpēc laukus viņa idealizē.

Izrādes mākslinieks latvietis Mārtiņš Vilkārsis itin kā raugās uz laukiem Ingas acīm, tāpēc scenogrāfija atgādina romantiskas drupas – saplaisājusī ķieģeļu siena, kas savienota ar siltumnīcu ar pusizbirušiem stikliem, vairāk līdzinās pilij, nevis lauku mājelei. Skatuves telpa, kas piepildīta ar visdažādākajām senlietām un dzīvnieku izbāzeņiem, atgādina mājīgu antikvariātu. Silts apgaismojums (gaismu mākslinieks Viļus Vilutis), dominējošie rūsganie sēpijas toņi pastiprina pagātnes, sastinguša laika noskaņu. Tādā «Drakulas pilī» dzīvo Marjus Repša un Arūna Sakalauska atveidotie brāļi Kārlis un Jānis, kam ar grima palīdzību izveidotas tik tikko manāmi pasmailinātas, vampīriskas ausis. Protams, šādu noslēpumainu, pasakainu lauku tēlu var radīt tikai noguruša pilsētnieka iztēle. Paši brāļi, tikko atmodušies un pavēruši muti, piepilda fantastisko vidi ar naturālismu: nevīžīga āriene (pelēki bezpiedurkņu krekliņi, jaunākā brāļa Kārļa šorti, netīras kājas, nošļukušās Jāņa bikses), sakumpusi stāja un – kas vēl svarīgāk – runasveids un nabadzīgais vārdu krājums (starp citu, Dzīvnieks (Ku Kū) ar lamuvārdu pārbagātību pārspēj pat Izraidītos), atklāj, ka «pilī» dzīvo nevis eleganti grāfi, bet lauku vecpuiši.