Ko teātris gaida no teātra zinātnieka?

Kad cilvēks saslimst, viņš iet pie ārsta. Kad teātris saslimst, viņam vajadzētu iet pie teātra zinātnieka, kurš varētu noteikt diagnozi. Bet mūsdienās ir izveidojies bezdibenis starp teātri un teātra zinātniekiem. Tāpēc jāsāk ar to, ka šā priekšlasījuma nosaukums – Ko teātris gaida no teātra zinātnieka? – ir pilnīgi nepareizs, jo tieši teātris no teātra zinātnieka negaida neko. Tā ir aksioma – teātris mierīgi strādā bez mums vai arī gaida no mums tikai uzslavas un reklāmu. Teātra zinātnieks vienmēr un mūsdienās jo īpaši eksistē tikai tādās formās, kādās viņam ir iespēja eksistēt. Un īpaši mūsdienās teātra kritiķim katru dienu un katram individuāli nākas pierādīt savas eksistences nepieciešamību kopējā teātra procesā. Tāpēc es sarunas tēmu gribētu formulēt citādi – kā teātra zinātnieks var palīdzēt teātrim, kas nozīmētu nevis pasīvu, bet aktīvu pozīciju.

Katras valsts teātra sistēmai ir savi sāpīgie punkti, un teātra zinātnieki tiešām ir tie sarkanie asinsķermenīši, kas to vai citu problēmu var palīdzēt atrisināt. Turpinājumā runāšu par to pieredzi, ko piedzīvojusi Krievijas teātra kritika pēc PSRS sabrukuma pēdējo divdesmit piecu gadu laikā, nepretendējot uz visaptverošu ainu, bet tikai iezīmējot raksturīgākās tendences, kam pats esmu bijis liecinieks. 

Vārda devalvācija

Kritiķa profesijai Krievijā pēdējos gados faktiski ir pārlūzis mugurkauls, ko ietekmējuši vairāki neatgriezeniski faktori.

Vispirms jau masu informācijas līdzekļu krīze, kas saistīta ar vārda kā tāda devalvāciju, proti, cilvēki arvien mazāk uzticas vārdiem. Piemēram, padomju laikā manas Maskavas Valsts teātra institūta skolotājas Natālijas Krimovas raksts par Vladimiru Visocki, kas publicēts vēl viņa dzīves laikā kādā no biezajiem žurnāliem, bija vienīgais informācijas avots par viņu un to lasīja visa Krievijas inteliģence, kas interesējās par Visocki. Šodienas teātra zinātniekam tik plaša auditorija vienkārši nav iespējama, lai ko viņš rakstītu. Kultūrai atvēlētā vieta laikrakstos tiek būtiski samazināta, un rakstošā kritika ar ļoti nedaudziem izņēmumiem ir faktiski pārcēlusies uz interneta vidi. 80., 90. gadu kritiķa profesionālais sapnis bija kļūt par kāda medija štata teātra apskatnieku, kamēr mūsdienās, vismaz Maskavā, šādu statusu ir izdevies saglabāt ne vairāk kā diviem, trim cilvēkiem, kuriem ir savs pastāvīgs izdevums, kur publicēties.

Nopietni teātra žurnāli Krievijā ir palikuši divi – Teātris (Театр), kurš vairāk orientējas uz Rietumu teātri, un Pēterburgas Teātra Žurnāls (Петербургский театральный журнал), kurš vairāk orientējas uz Krievijas teātra vidi, aptverot arī provinci. Tie, protams, nevar sevi atpelnīt, tāpēc visu laiku ir atkarīgi no kāda finanšu donora, bet no teātru līdzfinansējuma žurnāli tomēr cenšas atteikties, lai nevajadzētu attiecīgos teātrus apkalpot. Esošie žurnāli faktiski ir almanahi, jo iznāk divas – trīs reizes gadā. Vēl ir žurnāls Mūsdienu Dramaturģija (Современная драматургия), bet arī tas iznāk trīs vai četras reizes gadā. Pēterburgas Teātra Žurnāls, kurš, manuprāt, ir labākais teātra izdevums šobrīd Krievijā, naudas trūkuma dēļ pāriet uz diviem numuriem gadā, bet interneta laikmetā šāds formāts pilnīgi zaudē nozīmi. Kā anekdotē: «Es nevaru lasīt avīzes, jo tur visas ziņas ir vakardienas.» Visi šie žurnāli praktiski nemaksā arī honorārus. 

Sākusies arī tendence, ka paši teātri izdod savus izdevumus – tāds ir Vahtangova teātrim Maskavā, kas ir ļoti bagāts teātris; Omskas drāmas teātrim, kas ir galvenais teātris reģionā un arī pietiekami nodrošināts; Novosibirskas teātrim Sarkanā lāpa (Красный факел) arī ir savs izdevums; arī vēl citiem teātriem. Protams, šie izdevumi darbojas pēc principa «paši sevi slavējam» un ir iespējami tikai bagātiem teātriem. 

90. gadu vidū un gandrīz visu 2000. gadu pirmo desmitgadi, kad sāku rakstīt, kritiķis varēja izdzīvot, esot neatkarīgā freelancer statusā, proti, sadarbojoties ar dažādiem izdevumiem. Šobrīd honorāru līmenis ir tuvu nullei, izdzīvot ar to nevar un raksta publicēšana ir vajadzīga tikai kritiķa autoritātes veidošanai. Tas ir viens no iemesliem (ne galvenais, bet arī ne mazsvarīgs), kas licis kritiķiem pašiem lauzt priekšstatu par savu profesiju. 

Lietišķais darbs

Pats būtiskākais faktors, ar ko faktiski būtu vajadzējis sākt, ir 90. gadu ļoti smagās krīzes sekas, kad valsts no teātra novērsās un ekonomiski teātriem nācās pielāgoties kapitālisma sistēmai. 90. gadu vidū, kad es vēl studēju, mans ideāls bija Sergejs Ženovačs un Mazās Bronnajas teātris. Mana paaudze nepiedzīvoja Tovstonogova un Efrosa izrādes, no Jefremova un Ļubimova paguvām redzēt tikai pavisam vēlīnos darbus, tāpēc Sergeja Ženovača teātri es tolaik uzskatīju par pašu labāko teātri pasaulē ar ģeniālāko trupu pasaulē. Un uz mani ļoti smagu emocionālu traumu atstāja fakts, ka izrādēs, ko es kā students skatījos pa astoņām reizēm, jo biju tajās iemīlējies, skatītāju zālē bija apmēram tikpat cilvēku, cik uz skatuves jeb, kā teica savulaik Vladimirs Majakovskis, – zālē bija tikai tēvocis Vaņa un trīs māsas. Tātad tu kā teātra zinātnes students esi ļoti pozitīvi uzlādēts un teātris tevi ietekmē ļoti dziļi, bet patiesībā tu redzi, ka tas nevienam nav vajadzīgs. Citiem vārdiem, 90. gados Krievijā teātris it kā zaudēja savu nozīmību, vairs nebija pieprasīts. No teātra liela inteliģences daļa aizgāja arī tādēļ, ka strauji kļuva nabadzīga (un tāda ir joprojām) un vienkārši tādu greznību kā teātris vairs nevarēja atļauties.