Skaistums un apdraudējums

Sekojot mākslinieka ceļam, mēģinot atminēt viņa domu gaitu un virzību, palaikam visinteresantākais ir vērot, kā idejas pārslīd no viena darba nākamajā, kā mokošas pārdomas aizvien no jauna atdzimst citā žanrā, savādākā kontekstā. Ar dažu mēnešu distanci Alvis Hermanis iestudēja Džakomo Pučīni operu Madama Butterfly Milānas Teatro alla Scala un Jukio Mišimas Marķīzi de Sadu Cīrihes Schauspielhaus. Atšķirīgas gan vizuāli, gan, protams, žanriski, abas izrādes ir vienotas savā vēstījumā – svešas civilizācijas nesaplūst, tās sastopas kā apdraudējums, un viena noteikti zaudēs, nesot līdzi cilvēku un viņu radītā skaistuma nāvi.

Iet pret sevi

Pučīni operā senas kultūras absolūto, ritualizēto skaistumu sadrebina robusts rietumu cilvēks, pašpārliecināts un arogants, ienācis svešā kultūras telpā bez kādas vēlmes saprast un rēķināties. Taču tādi tricinātāji var nākt un iet – skaistums paliks. Kaut ko patiešām vērtīgu un smalku saārdīt iespējams tikai no iekšpuses. Ne jau nejūtīgais Pinkertons iznīcina Čo-čo-sanas pasauli. Viņa pati to izdara, ar vislabākajiem nodomiem. Hermanis iestudējis operu pilnīgi klasiski, izceļot un mainot tikai vienu, bet būtisku lietu: Čo-čo-sana, gatavodamās kļūt par amerikāņa Pinkertona sievu, pāriet kristietībā un pēc tam no sirds mēģina dzīvot rietumu sievietes dzīvi, cik to atļauj viņas priekšstati. Mazā japāniete ar balti grimēto geišas sejiņu turpmāk grib valkāt nevis kimono, bet kleitu, turklāt melnu – savas kultūras erotiskā skaistuma krāsā. Viņu salauž ne tikai apnicināta mīlestība, daudz vairāk – mēģinājums dzīvot svešu dzīvi, katrā solī ejot pret savu būtību, izjūtu, dabu.

Atmoda liesmās

Marķīze de Sada Cīrihes teātrī sākas ar to pašu, ar ko Milānā beidzās Pučīni opera – maza, trausla, balti tērpta būtne izdara rituālo pašnāvību. Tā ir kalpone Šarlote, japāņu meitene (taisnību sakot, aktrise Kuan Liņ Caja, visticamākais, ir ķīniete, bet rietumnieku skatam tur maza starpība), kas izdara harakiri, un no viņas vēdera asinsšalts vietā uzvirpuļo ziedlapiņas. Ar harakiri savu dzīvi beidza arī lugas autors Jukio Mišima. Bezgalīgais, gandrīz nepārciešamais skaistums ir tas, ko viņš izrāvis no savām pāršķeltajām iekšām, lai iemestu rietumniekiem sejā. Šarlotei, pavisam dzīvai un veselai, aiz muguras iegaismojas balta barokāla zāle – spoguļi, stikla durvis un šķietami nebeidzama anfilāde, kas iestiepjas skatuves dziļumā.

Pirmais cēliens paiet marķīza de Sada sievietēm kā maigi pastelīgiem taureņiem rotājoties daiļā eksaltācijā – visas drāmas tikai aiz mīlas, visas nedienas – aiz ļaušanās tai. Šajā cēlienā nav ne vien seksuālu atklāsmju, bet pat erotikas, tāda izklaidīga meņģēšanās vien. Jo vēsturi uz priekšu taču neviens neparedz. Bet lielās revolūcijas tūlīt, tūlīt sāksies.

Un revolūcija sākas tā – Šarlote pēkšņi iemet kamīnā savu krāšņo stilizēto parūku, augstpapēžu kurpes, toties apliek tērpam kimono jostu un šalli, kas aizstāj līdz zemei garās piedurknes, bet galvā uzmauc melnu, tikpat stilizētu geišas galvasrotu. Ir sācies kalpu laiks, un tagad viņa diriģēs parādi – neuzkrītoši fonā palikdama, bet pietiekami stingru roku. Viņa liks arī citām pārņemt savu ģērbšanās veidu un – tad, kad patiešām sāksies ciešanas un apdraudējums – uzņemt pārbaudījumus atbilstoši viņas, mazās japānietes, priekšstatiem.

Trešais cēliens ir pilnīgi balts. Baltā – sēru krāsā – tērpusies Šarlote. Baltas un sirmas ir pārējās sievietes. Ir revolūcijas atplūdi, kas gājuši bojā, tie gājuši bojā, kas, vēl lielākus satricinājumus gaidīdami, gatavojas bēgšanai, lai bēg. Tās, kas palikušas, beidzot ieguvušas mieru un varbūt pat apskaidrību. Marķīzs – atmiņās idealizētais, iztēlē mīlētais – īsts, novecojis un resns viņām vairs nav vajadzīgs. Varbūt viņas pat būtu gatavas atstāt savu skaistuma krātiņu, jo jūtas mierīgas un brīvas. Tikai – aiz stikla durvīm aizvien pieņemas ugunsgrēka blāzma. Atmošanās nākusi pēdējā brīdī.