Jābūt labam stāstam

Niks Dīrs (1955) ir pazīstams britu dramaturgs un scenārists. Viņa sarakstītās lugas un dramaturģisko darbu adaptācijas tikušas nominētas gan Olivjē, gan citām teātra balvām. Savukārt pēc Nika Dīra scenārijiem uzņemtajās filmās tēlojuši tādi aktieri kā Dominiks Vests, Kolins Fērts, Ketlīna Tērnere, Džonijs Lī Millers, Džeks Devenports u. c. Nika Dīra darbus režisējuši tādi pasaulslaveni režisori kā Denijs Boils, Trevors Nanns, Ričards Eirs, viņš strādājis kopā arī ar Pīteru Bruku. Nika Dīra spalvai pieder arī scenāriji vairākām no populārajām Agatas Kristi Puaro sērijām ar Deividu Sušē galvenajā lomā (arī pati pēdējā uzņemtā sērija). Frankenšteins tika sarakstīta īpaši Londonas Nacionālā teātra iestudējumam ar Benediktu Kamberbaču un Džoniju Lī Milleru galvenajās lomās (režisors Denijs Boils, 2011). 

Kad 2016. gada oktobrī Dailes teātrī viesojās lugas Frankenšteins autors Niks Dīrs, izrādes radošajā kolektīvā valdīja pacilāts satraukums. Dažādi lugu autori ir apciemojuši savu darbu izrādes arī agrāk, bet šis bija īpašs gadījums – uztverts kā liels pagodinājums un priecīgs notikums.

Evita Mamaja. Kā Lielbritānijā kļūst par dramaturgu?
Niks Dīrs. Tas nebija viegli.

Vai to var iemācīt?
Daži domā, ka var. Es neesmu pārliecināts. Neesmu mācījies lugu rakstīšanu. Tolaik, kad mācījos universitātē, 70. gados, šādu mācību iestāžu nebija. Tagad šāda izglītība ir pieejama, mēs to saucam par creative writing. Es mācījos, īsti nezinot, ko vēlos darīt, un tad nejauši iesaistījos teātrī. Tas bija saistīts ar meitenēm... Mana pirmā loma studentu teātrī bija otrais slepkava Makbetā – varena loma, ar ko sākt savu karjeru. Es nebiju pārāk labs. Tad sāku uzvest lugas universitātē. Un, kad pabeidzu universitāti, biju uzrakstījis savu pirmo lugu. Laimīgā kārtā tā nekad nav iestudēta. Sapratu, ka nebūšu aktieris un droši vien nebūšu arī labs režisors, bet rakstīt lugas ir tiešām interesanti. Pabeidzu universitāti ar grādu Eiropas literatūrā. Devos dzīvot uz Anglijas ziemeļiem, Jorkšīru, jo tas bija lēti.

Tas ir savādi. Daudziem britu aktieriem ir šāda izglītība – literatūra, drāma. Latvijā reti kurš vīrietis izvēlētos mācīties literatūru.
Tiešām? Kad biju students, tas bija ļoti izplatīti. Strādāju par šoferi, mainīju darbus, rakstīju lugas, kuras neviens neuzveda. Kāds mani uzvedināja rakstīt lugu radio. Mums toreiz bija un arī tagad ir ļoti auglīgs BBC radio dramaturģijas departaments, kas uzved daudz lugu, vismaz 3-4 katru nedēļu, gan sērijās, gan atsevišķi. Es vēl joprojām diezgan daudz rakstu radio. Viena luga tika uzvesta šogad, viena būs nākamgad. Toreiz uzrakstīju radio lugu un aizsūtīju to BBC. Es nevienu tur nepazinu, jo mācījos nepareizajā universitātē, es nemācījos Oksfordā vai Kembridžā. Man nebija nekādu kontaktu. Radošās nozares joprojām lielā mērā vada cilvēki, kas mācījušies šajās divās augstskolās. Tas ir liels tīkls. Mans dēls mācījās Kembridžā, un viņš bija pirmais cilvēks mūsu ģimenē, kurš mācījies kādā no šīm universitātēm. Un viņam ir sakari, viņš ir šajā tīklā. Londonā ir grūti atrast kādu teātra māksliniecisko vadītāju, kurš nav mācījies Oksfordā vai Kembridžā. Man nekādu kontaktu nebija, es ieliku lugu aploksnē un aizsūtīju. Pēc trīs mēnešiem atnāca atbilde, ka viņiem luga patīk un to uzvedīs. Man bija 24 gadi. Luga saņēma kādu nelielu balvu par labāko debiju. Vairākus gadus rakstīju radio, lugas uzveda, un man par to maksāja. Ne daudz, bet kaut ko maksāja.

Ar ko radio luga atšķiras no teātrim paredzētās?
Ļoti atšķiras. Radio luga vairāk līdzinās kino scenārijam, nevis teātra lugai. Radio lugas ir mobilākas, var izmantot stāstītājus, iekšējās balsis, tai nav jābūt naturālistiskai. Bieži gan teātra luga tiek adaptēta radio, bet tā ir īpaša tehnika – ir tikai skaņa. Daudzas labas radio lugas ir ļoti grūti uzvest uz skatuves. Radio lugas tiek rakstītas speciāli šim medijam. Radio joprojām ir plaša auditorija, tas ir populāri. Dažreiz man ir kāda ideja lugai, es saprotu, ka šī ideja nav pietiekami jaudīga skatuvei, un es rakstu vienas stundas lugu radio. Tā ir laba prakse.

Tikai tad, kad man bija jau 30, manu lugu Veiksmes māksla uzveda Royal Shakespeare Company. Tā bija izlaušanās. Skatītāju nebija īpaši daudz, bet luga ieguva labu slavu, labu reputāciju, sekoja daudz iestudējumu ārzemēs. Pēkšņi man bija karjera, bet tas man prasīja ilgu laiku. Visus divdesmitgadnieka gadus man vispār nebija naudas. Es tiešām cīnījos. 

Mēdz teikt, ka britiem ir pasaulē labākie dramaturgi un sliktākie režisori. Tas lielā mērā veidojies tādēļ, ka strikto autortiesību dēļ režisoriem bez dramaturga piekrišanas nav ļauts mainīt vai papildināt lugas tekstus un to interpretāciju.
Jā, rakstnieki jūtas vareni. Es pats daudz nejaucos režisora darbā, var daudz ko mainīt un interpretēt, bet ir bijis tā, ka es skatos un saķeru galvu, neatpazīstu savu darbu. Reiz Polijā 90. gadu sākumā bija iestudēta mana luga, baznīca bija to izcenzējusi, jo lugā bija seksuālas, brutālas ainas. Es aizliedzu lugu izrādīt. Man nav iebildumu, ja lugu maina režisors, bet baznīca mani necenzēs.

Vai dramaturgi Anglijā strādā pēc teātru pasūtījuma?
Ja strādāju televīzijai vai kino, tas vienmēr ir pēc pasūtījuma. Lai arī viņi pasūta daudz vairāk darbu, nekā tiek realizēti. Tāda ir prakse. Es teiktu, ka 70 procenti no pasūtītajiem darbiem netiek uztaisīti. Filmu industrijas un TV mērogā ir lētāk atteikties no kāda scenārija, nevis to filmēt. Tāpēc viņi spekulē – pasūta 10 scenārijus un uztaisa vienu. Man ir kādi 15 filmu scenāriji, kas nav realizējušies. Tas nav nekas neparasts. Attiecībā uz teātri – man tiešām patiktu neuzņemties pasūtījumus, bet situācija ir tāda, ka teātri pasūta ļoti daudz darbu. Tāpēc tie neizskata darbus, kas nav pasūtīti. Teātru prioritāte un atbildība ir vispirms izveidot izrādes pēc pasūtītajiem darbiem. Tāpēc vienkārši ir jābūt iekšā tajā mašinērijā, tad ir vairāk iespēju, ka tavu darbu iestudēs. Mēs to saucam – rakstīt on spec (on speculation), proti, pēc pasūtījuma. Taču teātru piedāvātais honorārs nav liels, Anglijā tā ir ļoti maza summa, par to nevar izdzīvot. Lugas rakstīšana taču var aizņemt pat trīs gadus. Protams, ja šo lugu iestudē un biļetes tiek labi pārdotas, situācija ir cita. Lielākā daļa dramaturgu nevar atļauties dzīvot tikai no rakstīšanas.