Darbu darot

Par izrāžu vadītāju, manuprāt, var strādāt jebkurš cilvēks, kuram tuva kultūras nozare, teātris vai interesē radoša vide, un, pat ja neinteresē, ar to noteikti var aizrauties... Es teiktu, izrāžu vadītājs ir režisora palīgs visā, kas saistīts ar mēģinājumu periodu un izrādes tapšanu. Starpnieks visām pārējām profesijām, kas strādā pie izrādes un apkalpo to. Uz izrādes norisi jākoncentrējas kā uz veselumu. Koncentrēšanās, ātra rekcija ir būtiska, bet arī šīs iemaņas veidojas, darbu darot. Kad 1976. gadā atnācu uz Valmieras drāmas teātri, izrādes vadīja Dace Eversa un Zane Zīle. Viņas bija mācījušās režiju Kultūrizglītības tehnikumā. Es šo profesiju apguvu praksē, un pirmais režisors, pie kura sāku strādāt kā izrāžu vadītāja, bija Valentīns Maculēvičs. Pie viņa apguvu šīs profesijas pamatus, to, kā repertuāra teātrī tiek organizēts darbs un kā izrāžu vadītājs uzņemas atbildību par visu, jo ir pirmais, no kura prasa paskaidrojumus par jebkuru kļūdu izrādes laikā. Man tolaik tas likās gan baisi, gan vilinoši. Mana pirmā izrāde bija Šukšina lugas Līdz trešajiem gaiļiem iestudējums, un Maculēvičs bija disciplinēts un prasīgs režisors, kuram bija svarīgi, lai mēģinājumiem atvēlētās stundas visi izlietotu lietderīgi. Viņš brauca līdzi arī izbraukumos, lai pats pārliecinātos par māksliniecisko un tehnisko kvalitāti. 

Arī man kā izrāžu vadītājai mēģinājumi ir visbagātākais, saturīgākais, interesantākais un grūtākais darba laiks, būtiska un nozīmīga daļa no dzīves, tāpat kā režisoram un aktieriem. Pirmajā mēģinājumu dienā sanāk kopā režisors un aktieri, viņiem ir eksemplāri, notiek sarunas... Un pēc diviem mēnešiem ir radusies izrāde – mākslas darbs, piedzimuši tēli, aktieri ir kļuvuši vienlaikus arī citi cilvēki. Tas ir tik piesātināts, konstruktīvs, smalks un patiesībā intīms laika posms. Par mēģinājuma posmu jājautā aktieriem – viņiem vienīgajiem ir iespēja būt radīšanas īstenībā. Viņi vienīgie zina, kāpēc lomas top caur sāpēm, smiekliem, kaislībām, eksemplāra nolikšanu... Es šais brīžos esmu drīzāk vērotāja. Esmu redzējusi to, ka uzdod nervi – tāpēc, ka loma tik viegli nedodas rokās vai arī aktieris nenotic saviem spēkiem. Bet esmu redzējusi arī to, kā režisors aktieri tik un tā spēj pārliecināt, īpaši režisors pedagogs. Esmu novērojusi, kā aktieri cits citu atbalsta, palīdz un ir ieinteresēti kopējā mēģinājumu un izrādes atmosfērā. Ir bijuši gadījumi, kad aktieris noliek eksemplāru, bet, manuprāt, tā nekad nav kaprīze, drīzāk galēja nesaderība ar izvēlēto estētiku vai darba metodi. Jo visi aktieri grib būt uz skatuves un spēlēt.