Mums jāgrib būt

Mani uzaicināja uz kādu skolu parunāt ar jauniešiem par profesiju «aktieris»! Nopriecājos, ka ir skolas, kur pasniedzēji ārpus savas varonīgās misijas veic papildus sarkanā vai šajā gadījumā «prāta krusta» pienākumus, cenšoties uzaicināt dažādu profesiju pārstāvjus iznākt vidusskolēnu priekšā saplosīšanai! Nebūt šī nebija pirmā šāda reize, bet šoreiz kaut kas manī trāpīja sāpīgāk.

Dažkārt skatītāji jautā – kā tev nav bail iziet vienam lielās zāles priekšā un divarpus stundas turēt visu uzmanību? Bet no kā gan te baidīties, ja esi apbruņojies ar dažādām precīzām, emocijas raisošām lodēm, nu labi, jāatzīst, ka gadās arī kāda miega petarde, taču lielākoties situācija tiek prasmīgi kontrolēta un manipulāciju rezultātā skatītājs saņem to, pēc kā ir nācis. Bet šeit... tu stāvi neapbruņots pretī mežonīgai 10., vienaldzīgai 11. un «mēs visu zinām vislabāk» 12. klasei. Šeit vēl derētu pieminēt piezīmes savstarpējai teritorijas noskaidrošanai.

– WTF (kāpēc? – aptuvens tulkojums – red.) šitais džeks ir šeit?
– Atkal kaut ko gruzīs...
– Tu esi Rešetins?
– Eu! Tu esi no tā seriāla, kas būs tālāk?
– Kā tu tekstu iemācies?
– Es arī gribu būt aktieris, ha-ha-ha! Un tā tālāk.

Un no mana skatu punkta pretī ir vidusskolēni, kuri kļūs par studentiem un pēc tam par profesionāļiem savās jomās. Bet pāri tam – latvieši, no kuriem kāds, iespējams, būs nākamais deputāts vai ministrs... Es pasmaidīju.

Vienā brīdī ieraudzīju sevi Tarantīno filmā ar samuraja zobenu un...

Skolotāja, laikam labu gribēdama, gaisu rīdama, atcerējās pateikt, ka esmu arī dzejnieks. Te es «atrāvos» ar diviem svilpieniem dažādās tonalitātēs un vieglu kolektīvo neizpratni. Dzejnieks??? Te es kā kārkls salocījos, atsizdamies, ka pēc profesijas esmu aktieris, bet tā dzeja ir tikai brīvajā laikā un... Vārdu sakot, noraustījos!

Sākām sarunu ar skolotājas kā tiesneša starpniecību. Sākums pat necerēti viegls un raits. Uz vienkāršiem un nepaplašinātiem jautājumiem sekoja manas garās un izvērstās atbildes – «jā, tā ir» vai «nē, tā nav»! Tēmas dažādas, jāteic, priecēja, ka ar profesiju saistītas, bet piecdesmit gadījumos pēc manas atbildes sekoja – bet es redzēju, ka ir tā... es zinu, ka ir citādi, jo youtube rādīts savādāk... kāpēc Latvijā tā neviens nemāk... Un tā tālāk.