Gaismēnu spēles Raimonda Celma aktierdarbos – gan gaišo, gan slikto zēnu lomās – ir jau iezīmējušās. Foto – Kristaps Kalns
Gaismēnu spēles Raimonda Celma aktierdarbos – gan gaišo, gan slikto zēnu lomās – ir jau iezīmējušās. Foto – Kristaps Kalns

Joprojām noslēpums

Aktieris Raimonds Celms

Raimonds Celms, 26 gadus vecais atlētiskais brunets no Alūksnes, savā ziņā ir veiksminieks – vēl tikai Agnese Cīrule no viņa kursa guva iespēju sistemātiski strādāt Nacionālajā teātrī uzreiz pēc LKA absolvēšanas. «Diemžēl šis aktieru kurss, lietojot mākslinieku iekšējā loka žargonu, ir «nabadziņi» – tā sastāvs nav paredzēts konkrētam teātrim,» pirms diplomdarba izrādēm teica režisors Pēteris Krilovs. Raimondam Celmam 2015./2016. gada sezona atnesusi arī pirmo nomināciju – Gada jaunais skatuves mākslinieks par Matīsa lomu Māra Bērziņa, Valtera Sīļa Svina garšā

Pirmais, kas piesaista skatītāja uzmanību, ir aktiera vizuālā piemērotība klasiskajām varoņu lomām un galvenajām lomām vispār. Celms jau salīdzināts ar Uldi Pūcīti jaunībā. Turpinot asociāciju virkni, teiktu, ka pēc faktūras viņš atsauc atmiņā arī lieliskos kino meistarus jaunības lomās: Marlona Brando brutāli vīrišķīgo mačo Stenliju Kovaļski vai Roberta de Niro varoņus Skorsēzes filmās: kara traumēto un neaprēķināmo Taksistu vai bokseri Satrakotajā vērsī. Kinokritiķe Dita Rietuma tviterī izteikusies – «Raimonds Celms ir faktūra no pagātnes (30.–40. gadi)», piebilstot, ka šī varētu būt seja, kuru mīl kinokamera. Fotogrāfijas no izrādēm apliecina, ka aktierim vienlīdz labi piestāv gan fraka un platmale, gan ģitāra un boksa cimdi. Un viņš vienlaikus var izskatīties gan kā šarmants bonvivāns, kas bauda dzīves labumus, gan sirsnīgs puisis no Alūksnes. Teātra mājaslapā ir lielisks aktiera portrets – labā sejas puse ir gaiša, atklāta un smaidoša, kreisajai pāri krīt ēna, padarot skatienu tumšu, nekaunīgi izaicinošu un smīnošu. Gaismēnu spēles – gan gaišo, gan slikto zēnu lomas – ir jau iezīmējušās. 

Pēc faktūras viņš atsauc atmiņā Marlona Brando vai Roberta de Niro varoņus

Viena no pirmajām parādīšanās reizēm publikai Raimondam Celmam ir EiroVīzijas projekts Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Viņa spilgtākā epizode ir Spānijas priekšnesums, kur Celms ir koridas vērsēns – muskuļots, no testosterona un adrenalīna vibrējošs sugas eksemplārs ar melanholiski drūmu skatienu un riņķi degunā.

Kā faktūra no pagātnes, no 30.–40. gadu laiktelpas Raimonds Celms pavīd Kabarē masu skatos. Te figurē drūmi eleganti puiši, kas aizmirstas čarlstona ritmā un bordeļos, bet daži tiecas arī pēc varas, pēc formastērpa spēka. Laikā, kad iezīmējas Eiropas ceļš uz vardarbību, iznīcību un politisko katastrofu, no pavisam neievērojamas vides uznirst nerunīgais, drūmais miesnieks, skārņa īpašnieks Oskars Vīnes meža stāstos (režisors Andrejs Bubeņs). Viscaur pelēkā kostīmā – neuzkrītošs, kā lielākā daļa no pūļa. Oskars ir stindzinoši biedējošs tēls, mazrunīgs, kustībās kokains, pat mehānisks, bet šai stīvi taisnajā mugurā ir tērauda stīga – cieta un nežēlīga, slēpti agresīva, pat maniakāla. Šis miesnieks atlauzīs rokas sievietei un jebkuram, kas nepiekritīs patiesībai, ko par pareizu atzinis viņa nesarežģītais prāts. Oskars ir viens no fona tēliem, kas īpaši biedējoši liek izjust atnākošā laikmeta asiņu garšu. 

Par paštaisni cietu cilvēku kļūst arī jaunais dzejnieks Līcītis Andreja Upīša un Ināras Sluckas Sievietē. Vēl zēniski bikls Līcītis ieradies pilsētā. Jauneklis, kuram lielā dzīve tikai sākas, mulst no pilsētas iespaidiem, mežonīgā dzīves ritma un sievietes, kas viņa priekšā izģērbjas negližē. Svešā, jaunapgūstamā vide un pirmās pieredzes tapšana ir tēma, kas pazīstama arī Alūksnes zēnam, kurš pirms stāšanās LKA reti esot apmeklējis teātri un TV reportierim mierīgi atzīstas, ka, līdz pats sāka iet Skroderdienu tautā, lielāko latviešu teātra «hitu» neesot pat redzējis! No laukiem līdzņemtajā pauniņā Līcītim ir grāmatas, ilūzijas, ideāli. Vilšanās un realitātes spiediens Līcīti pārvērš par cilvēku, kura paštaisnības bruņām vairs neizsisties cauri. Jūtīgo zēnu sevī viņš ir nogalinājis.

Kameo lomiņa ir noskrandušais katordznieks Seldens Valda Zilvera, Jura Hirša Bāskervilu leģendā. Visu vajātais, pinkainais, kamolā sarāvies cilvēks drīzāk raisa līdzjūtību, nevis šaušalas. Šai pozā ir kaut kas neaizsargāts un ievainots. Varbūt tas drīzāk ir nejauši paslīdējis cilvēks, kura dzīve savērtusies neatrisināmā mezglā, nevis nežēlīgs slepkava.

Žurnāli