Sava ceļa meklējumos

Jānis Znotiņš latviešu teātrī ienāca it kā klusi un nemanāmi. Vairākās intervijās viņš atkārtojis, ka par režisoru kļuvis tādēļ, ka radošajā darbībā vēlējies būt brīvs. «Režisors visu nosaka pats,» viņš izteicies. Tomēr pirmais iestudējums, kas veikts kopā ar kursa biedru LKA apvienotajā aktieru un režisoru kursā Reini Suhanovu Valmieras teātrī 2012. gadā, liecināja, ka brīvība režisora darbā nav pašsaprotams jēdziens, ka to iegūt nemaz nav tik viegli. Abu kopīgi režisēto mācību darbu – Anšlava Eglīša lugu Bezkaunīgie veči – kritika vērtēja kā labi skatāmu izrādi ar labiem aktierdarbiem, bet bez jebkādām pretenzijām. Bija tikai sevis meklējumi skatuves mākslā, un nekādu ambīciju.

Šobrīd Jānis Znotiņš ir atraisījies, pārsteidzis un iepriecinājis skatītājus. Atjaunotajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – ar savdabīgi interpretēto Jaņa Rozentāla tēlu iestudējumā No Rozentāla Paulas Pļavnieces režijā. Vispirms skatītājs iepazinās ar gleznotāja darbu izstādi, tad vēroja izrādi, kuras pamatā Jaņa Rozentāla vēstules un citu cilvēku piezīmes par gleznotāju. Jānis Znotiņš mēģināja pārtapt slavenajā māksliniekā, atklāt viņa talantu, pārdomas par mākslinieka sūtību, privātās dzīves nianses. Vienlaicīgi bija jūtama arī aktiera attieksme pret ģēniju, smalka ironija par dažām dižā talanta vājībām. Iestudējuma veidotāji it kā spēlējās ar pierastām, daudz citētām atziņām un vērtējumiem. 

Tomēr vislielākais patīkamais pārsteigums ir Jāņa Znotiņa veidotās izrādes bērniem. Galerijā Istaba tapusī izrāde Kaka un pavasaris, kuras pamatā ir igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmata, 2016. gadā saņēmusi Spēlmaņu nakts apbalvojumu par labāko iestudējumu bērniem. Saruna ar režisoru notika pēc izrādes Kaka un pavasaris galerijā Istaba.

Kultūras akadēmijā esat studējis režisora profesiju, tomēr cenšaties savienot režisora un aktiera darbu. Kādi jums liekas šīs savienības plusi un mīnusi?
Daru to, kas man šķiet interesants. Ja ir kāds piedāvājums strādāt ar lomu, es to pieņemu. Tāpat, ja ir kāds projekts, kuru man piedāvā vai pats izvēlos, esmu režisors. Domāju, ka tuvāk un dziļāk iepazīties ar aktiera darba virtuvi režisoram nenāk par ļaunu. Taču ir viens liels mīnuss. Nevar redzēt izrādi no malas.

Diezgan īsā laika posmā esat atveidojis vairākas ļoti nozīmīgas lomas: kinofilmā Jānis. Elza. Mīlas grāmata bijāt Rainis, vēl arvien spēlējat iestudējumā par Rozentālu, esat Volands Valmieras teātra izrādē Meistars un Margarita. Ko šīs lomas jums devušas, vai tās jūs ietekmējušas?
Rozentāls man lika iedziļināties latviešu tautas problēmās. Sākumā mēs daudz domājām, vai viņš kaut ko nepārspīlē, kāpēc viņš ir tik prasīgs pret latviešiem? Parastam cilvēkam ir grūti saprast šos lielos cilvēkus, tādus kā Rainis, Rozentāls. Viņi pieskaras tādām domas virsotnēm, kuras ir ļoti grūti izprotamas. Lai es varētu iejusties Rainī, Rozentālā, man jāspēj saprast viņu domas. Ne jau vienmēr tas izdodas. Sākumā bieži uzdevu sev jautājumu: kādēļ Rozentāls ir tik nesaudzīgs pret latviešiem, kādēļ viņš latviešus sauc par maziskiem? Pēdējā laikā man bijusi izdevība aizbraukt uz ārzemēm, un es varu salīdzināt. Man liekas, ka mēs, latvieši, neredzam tālāk par savām robežām, neredzam lielās lietas. Ja kāds latvietis kādā jomā pārsniedz vidējo līmeni, tad pārējiem viņš noteikti jānogrūž lejā. Labs piemērs ir pašreizējā ņemšanās ap Deju svētkiem. Daudzi cilvēki nesaprot to, kas ir domāts un gribēts. Un mums jau ir tā: ja es nesaprotu, tad tas nekam neder. Visa tā ažiotāža ap Deju svētku tērpiem man liek atcerēties Rozentāla skumjo atziņu par latviešiem kā mazisku tautu. Bet Rozentāls ir dusmīgs tādēļ, ka viņš ļoti mīl latviešus un Latviju. Viņš ir patriots, es arī esmu patriots. Neviens vēsturē nav tik ļoti mocījis latvieti kā pats latvietis. Latvieši ir tupinājuši latviešus čekas pagrabos, sūtījuši uz Sibīriju. Rozentāla gleznās varam ieraudzīt skaistus un cēlus latviešus. Tajās galvenokārt redzama Rozentāla mīlestība pret latviešiem. Piemēram, glezna No baznīcas (Pēc dievkalpojuma). Patiesībā latvieši uz baznīcu negāja darba drēbēs, un latviešu dāmas pārmeta Rozentālam, ka viņš nav ietērpis baznīcā gājējus svētku drānās, kādās viņas patiesībā gājušas uz baznīcu. Jāpiemin, ka šīs svētku drānas bija no vācu muižniecēm noskatīti apģērbi, bet latviešu dāmas, nesaprotot, ko dara, izskatījās, maigi sakot, pēc ielasmeitām. Bet Rozentāls gribēja parādīt, cik skaists un pievilcīgs ir latvietis. Tagad mēs par šiem darba tērpiem sajūsmināmies. Rozentāls jau tad zināja, kas mums patiks.

Ļoti sarežģīto Volanda tēlu Mihaila Bulgakova Meistars un Margarita iestudējumā teātra kritika atzina par diskutablu. 
Pirmkārt, šī loma iedeva apziņu, ka man viss ir pa spēkam. Paldies Indrai Rogai, ka viņa man Volandu uzticēja. Man šī pieredze ir neatsverama, es to visu mūžu atcerēšos. Indra man uzticējās, viņai bija pārliecība. Mums ļoti sakrita domas. Man kā aktierim ir pienākums palīdzēt režisoram realizēt viņa ideju. Pieredzes man toreiz nebija nekādas. Uz lielās skatuves biju spēlējis tikai izrādē Balle būs. Tāda loma, uz kuras gulstas visa izrāde, man bija pirmo reizi. Bet par kritiku runājot, nu tur jau bija personiska izrēķināšanās ar Indru. Es biju tikai materiāls, ar ko to darīt. Turklāt acīs saka vienu, bet raksta ko citu. Skumji.

Režisors ir ieguldījis savas emocijas, savu sirdi un prātu, un tad tu nodod izrādi vērtējumam

Kā ir režisoram spēlēt cita režisora izrādē, negribas pašam savu lomu režisēt?
Nē, es pat izbaudu to, ka nav jāatbild par izrādi kopumā. Režisors ir vientuļa profesija. Ir skaisti, ja tu atrodi domubiedrus, bet tas notiek reti. Profesija ir vientuļa un nežēlīga. Man pat brīžiem nemaz negribas ar to nodarboties.

Dita Lūriņa intervijā iepriekšējā žurnālā Teātra Vēstnesis izteikusies, ka, viņasprāt, būt režisoram nozīmē ar kailām rokām dzīt naglas sienā.
Skaists un tēlains salīdzinājums. Tā tas patiešām ir. Katrā izrādē, vai tā iznākusi laba, vai ne tik laba, režisors ir ieguldījis savas emocijas, savu sirdi un prātu, ar kailām rokām sitis tās naglas, un tad tu nodod izrādi vērtējumam un publiskai apspriešanai. Tas ir sāpīgi. Daudzi teātra dzīves vērtētāji, liekas, neizjūt atbildību, kāda uz viņiem gulstas, rakstot par iestudējumiem. Dažreiz vērtējumi ir tik nežēlīgi, pat ļauni un familiāri. Tas mani ļoti skumdina. Rakstošajiem cilvēkiem vajadzētu saprast, ka viņi raksta par dzīviem cilvēkiem un nedrīkst tik nežēlīgi izturēties pret cita cilvēka darbu un pūlēm. Vai vienkārši kritiku izmantot personīgu rēķinu kārtošanai.

Kā jūs strādājat ar dramaturģisko materiālu un aktieriem? Mūsdienu režisori bieži citē slavenā poļu režisora Kristiāna Lupas teicienu: «Tu nedrīksti zināt, par ko būs izrāde. Tev jāmeklē. Bet tev ir jāzina, ko gribi meklēt.» 
Katram ir sava pieredze. Tajās reizēs, kad man bijis tāds uzstādījums, ka meklēšu kopā ar aktieriem, nekas nav iznācis. Bet, ja kaut kas izdevies, jo īpaši izrādēs bērniem, man ir bijis skaidrs, ko gribu meklēt un ko gribu pateikt skatītājiem. Pašlaik Valmieras teātrī strādāju pie Valda grāmatas Staburaga bērni iestudējuma. Un man ir ļoti skaidrs un vienkāršs uzdevums – pastāstīt bērniem par Staburagu. Ja ir skaidrs uzstādījums, tad vari meklēt, jo ir taciņa, pa kuru iet. Izrādes Kaka un pavasaris uzdevums – sarunāties ar bērnu. Man nepatīk bērnus vienkārši izklaidēt. To lai dara Holivuda. Teātris ir intelektuāla māksla, kas rāda bērnam, ka viņš var kaut ko iemācīties, kaut vai to, ka ir muļķīgi vasarā staigāt ziemas jakā. Mēs kļūdāmies, ja uzskatām, ka bērniem ir jāklausa pieaugušie. Mums vairāk jāklausās bērnos. Jāsarunājas ar viņiem, bet pa īstam.