Teātris un mīlestība
Kā rakstīt par Oļģertu Kroderu?
Ieva Struka teica – raksti tā, lai jaunais režisors Toms Treinis saprot, kas ir Kroders. Kaut kas par viņu dzirdēts – kā kurā teātrī – piemēram, ka mēģinājumos visu laiku gulēja, vai arī tas, ka uz darbu nāca čībās un ampelējās. Varētu mēģināt stāstīt kā Andrim Gindram no Liepājas, kurš dzirdējis un lasījis par Kroderu daudz vairāk, bet nekad dzīvē nav saticis un ļoti gribēja aiziet pie viņa kapa, lai noliktu baltas rozes. Laikam būtu neinteresanti stāstīt tiem Valmieras ģimnāzijas skolēniem, kas gribēja mācīties teātra klasē, bet nezināja, ka tāds Kroders reiz bijis.
Pasaules kārtība
Es zinu, ko nozīmē Krodera sludinātais pasaules gals. Tāpat arī to, ko viņam nozīmēja vientulība un radošs izmisums. Turklāt vienmēr pastāv dilemma, cik daudz var stāstīt, vai to vajag un kāpēc. Ja lasīts Krodera testaments un viņam sūtītas vēstules, ja ir rakstītas un saņemtas vēstules. Viņš glabāja visu. Tāpat kā krāja grāmatas, žurnālus, rakstus un aprakstus. Desmit tūkstoši viņa grāmatu, sakārtotas bibliotēkas plauktos, Valmieras teātrī stāv telpā blakus lielās skatuves tiltiem. Ziemeļos viņš no Maskavas pasūtīja visus iespējamos žurnālus par teātri un kārtīgi tos arī lasīja. Galda atvilktnēs viņam glabājās klades, kur rūpīgā kaligrāfiskā rokrakstā izrakstīt vērtīgo rakstu žurnālu numurus, autorus un lappuses, lai vajadzības gadījumā ātri varētu to izmantot. «Es Ziemeļos biju grāmatvedis,» Kroders stāstīja un atcerējās, kā padomju kolhozu uz papīra glābis no bankrota, pierakstot nulles un norakstot preces. Uz viņa rakstāmgalda pēc krāsām bija sakārtotas pildspalvas. Viņam bija savs priekšstats par kārtību – putekļi viņu neuztrauca, viņam bija lietu kārtība, kas ļāva atrast jebko jebkurā laikā, jo lugas tekstu laboja ar pildspalvu vienā krāsā, vēstules rakstīja citā, bet rēķinus blociņā pierakstīja vēl citā krāsā. Rīgā viņš laipoja pa Tomsona ielas divistabu dzīvokli, kurš līdz griestiem bija pilns ar grāmatām, bet cilvēkam bija atstātas tikai šauras ejas! Žurnāli, mazliet slīpi sagāzušies pusotra metra augstumā, izturēja zemestrīci pirms vairākiem gadiem, grāmatas gan nakts laikā no augšējiem plauktiem nogāzās lejā. Toties kārtība grāmatu sakārtojumā bija tāda, ka viņš, jau labu laiku dzīvojot Valmierā, kamēr vēl bibliotēka nebija pārcelta uz teātri, varēja nosaukt, kurā plauktā, kurā rindā, kura pēc kārtas ir konkrētā grāmata.
Pārceļoties viņš ņēma līdzi tikai trīs sieviešu fotogrāfijas
Kroders bija leģenda jau tajā brīdī, kad mēs 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā sākām mācīties teātra kritiku pie Silvijas Radzobes. Viņš bija atgriezies Rīgā pēc Liepājas, kur bija izaudzinājis kursu, mēģinājis pieradināt pilsētu mīlēt savu teātri, bet vīlies. Radījis divas izrādes, ko viņš pats uzskatīja par savām tā laika virsotnēm, – Jāņa Jaunsudrabiņa Aiju (1985) ar milzīgo gultu un kaislības pievārēto Indras Briķes varoni skatuves vidū un Antona Čehova Kaiju (1987) ar nedabīgi estetizēto pasauli un visu ļautiņu alkām dzīvot tikai mākslā un mākslai. Rīgā tai laikā viņš studēja «diezgan sūdīgas» (tā teica viņš pats) izrādes Nacionālā teātra Lielajā zālē un «diezgan sakarīgas» Aktieru zālē. Viņš meklēja savu nākamo Hamletu, cerēja uz Artūru Skrastiņu, bet Nacionālais teātris toreiz tikko akadēmiju beigušajam aktierim nepiedāvāja štata vietu. Bet to jau visi ar teātri saistītie laikam zina. Tāpat kā to, ka Kroders sludināja pasaules galu, ko gribēja pieredzēt, un publiski pateica leģendāro frāzi, ka labs režisors ir tas, kas māk zagt citu idejas tā, ka to neviens nepamana. Kroders likās tik mīlēts, sabiedrisks un visur esošs, ka katram bija/ir savs stāsts par viņu.
Mani vienpadsmit gadi
Man laimējās būt Krodera tuvumā viņa pēdējos vienpadsmit gados – no 2001. gada maija līdz 2012. gada 10. oktobrim. Viņš tad pārcēlās uz Valmieras teātra 211. grimētavu, iekārtojās tur ar savām mīļākajām grāmatām un fotogrāfijām. Es sāku rakstīt dienasgrāmatu. Un leģendas par ilgām. Jā, nu man ir savs stāsts, skaists un pilns radošas enerģijas, jo tajā laikā tapa Krodera klasikas lielais otrais uzgājiens Valmieras teātrī no Tēvoča Vaņas līdz Līgavai bez pūra. Līdz brīdim, kad kādā jūnija pēcpusdienā dažas dienas pirms pirmizrādes viņš pateica: «Šī ir mana pēdējā izrāde, vairāk nebūs.» Nebija spēka, to apzinājās un redzēja visi. Līgavas bez pūra pirmizrāde 2012. gada 20. jūnijā Apaļajā zālē bija 136. viņa mūžā profesionālā teātrī. Pēdējā.