Artūrs Krūzkops izrādē Mīlestība pandēmijas laikā. Foto – Kaspars Aniņš

Jaunrades takas meklējot

Nacionālais teātris pandēmijas laikā

Šis raksts top septembra beigās, kad pandēmijas laiks teātros ir šķietami beidzies un repertuāra izrādes atgriežas uz skatuves, kur sevi piesaka arī jauni iestudējumi. Apgalvojums «šķietami beidzies» nav uzrakstīts nejauši, jo zinām, ka Covid-19 agresivitāte pieņemas spēkā visā pasaulē, un grūti paredzēt, vai tā ielauzīsies līdz šim izturīgi tai pretim stāvošajā Latvijā. To pieminu tādēļ, ka pandēmija ir izprovocējusi teātri meklēt jaunas saziņas formas ar skatītāju, un jāatzīst, ka šī pieredze ir izrādījusies auglīga. Tā ka, ja atkal, nedod Dievs, nāksies aizvērt durvis uz skatītāju zāli, jau apgūtais kļūs par labu pamatu, lai izvērstu dažādus mākslas un skatītāja savstarpējo kontaktu veidus. 

Tikt līdz Stikla kalna augstumam

Nacionālais teātris savu neierasto ceļu pretim skatītājam aizsācis, ejot pa dažādām taciņām, no kurām pirmās iestaigātas jau aprīlī. Runa ir par daudzsēriju priekšnesumu 7 kraukļi un Saulcerīte – tā saucamo divu sezonu programmu, kas radīta attālināti Google Hangouts platformā. Kā informējis pats teātris, priekšnesuma pamatā, iedvesmojoties no Raiņa Zelta zirga, ir septiņu kraukļu – septiņu Nacionālā teātra aktieru – septiņi jautājumi raidījuma viesiem, sauktiem par Saulcerīti. «Tā mērķis ir uzturēt saikni un apmainīties ar informāciju un domām laikā, kad esam katrs savās mājās un satikties nedrīkstam.» Raidījumus veidoja un tajos piedalījās Igors Šelegovskis, Jānis Vimba, Kārlis Reijers, Kaspars Zvīgulis, Raimonds Celms, Romāns Bargais un Arturs Krūzkops. Video apstrāde – Linda Ģībiete.

Uzreiz vēlos piebilst, ka šī interneta programma ir raisījusi spraigu skatītāju atsaucību, un tas ir labi saprotams: aktieri, katrs atrazdamies savā vietā, sazinās ar publiku, uzdodot dažādus jautājumus Saulcerītei, kas, tāpat kā skatītāji, arī atrodas attālināti. Citiem vārdiem, visi piedalās vienā spēlītē. Piemēram, pirmajā raidījumā Saulcerītes lomā redzam bijušo teātra direktoru Ojāru Rubeni, kas spēlē metas ar lielu aizrautību. Visu par sērijām dēvēto raidījumu centrā ir visdažādākās Saulcerītes un visdažādākie viņām adresētie jautājumi. Tā Saulcerītes lomā pabijuši: dziedātājs Intars Busulis, Ieva Segliņa, kolēģe no Dailes teātra, un basketboliste Anete Jēkabsone-Žogota. Redzam arī Lolitu Cauku, Intaru Rešetinu, Mariju Naumovu un Tomu Brici. Viss seriāls turpinās līdz jūlija sākumam. 

Ko lai saku, košs projekts. Taču, skatoties to no sākuma līdz beigām, mans smaids ātri vien noplaka. Kļuva garlaicīgi. Kāpēc? Atbildi uz šo jautājumu saņēmu diezgan ātri, esmu to klusībā jau ilgāku laiku pārdomājusi un par to arī daudzkārt pārliecinājusies: no radošās pasaules izzūd intelekts. Liekas, cik asprātīgu saziņu teātris būtu varējis dāvāt savam skatītājam, taču ar retiem izņēmumiem «kraukļu» un «Saulcerīšu» kontakti pārvēršas amizantā tukšībā. Nav īsti saprotams, kāda gan te daļa Rainim, jo nav ne mirkļa, kas celtu līdz viņa pasaules uztveres augstumiem, līdz viņa saskarsmei ar «dvēsles dziļumiem». Turklāt tas ir teātrī, kas tik nesen izrādē Pūt, vējiņi! sasniedzis Raiņa virsotni.

Šo intelektuālo trūcību piesedz cita programma – podkāsti, tas ir, 15 raidījumu sērija, kurā piedalās ar Nacionālo teātri saistīti režisori, aktieri un dramaturgi. Man, piemēram, izrādes Katls kontekstā bija  patiešām interesanti noklausīties Ināras Sluckas un Dāvja Sīmaņa dialogu. Ļoti aizraujošs bija Edvīna Raupa stāsts par rakstnieku Federiko Garsiju Lorku saistībā ar lugas Tukšais zieds (Jerma) iestudējumu. Šī izrāde, kā zināms, tagad ir izvirzīta Spēlmaņu nakts nominācijai. Podkāstā vispār tiek runāts par jau iestudētām izrādēm. Varbūt tādēļ sarunās, dialogos sevišķi jaušamas zināšanas un dziļa tēmas izpratne, kas parasti arī visvairāk saista uzmanību. Piemēram, Jānis Vimba sarunājas ar režisori Ingu Tropu, kas Nacionālajā teātrī debitējusi ar izrādi Alise Brīnumzemē. Viņu vaļsirdīgais dialogs patiešām aizrauj un skubina iet uz izrādi, jo dzimst ticība, ka Alises pasaule spēs sagādāt negaidītu pārsteigumu. Vai, teiksim, pārdomas par darbu izrādē Slaktiņa dievs, uz kurām Egils Melbārdis vedina Eviju Krūzi un Mārtiņu Eglienu. Pirmizrāde ir notikusi jau 2019. gada decembrī, bet tagad, runājot par šo Daigas Kažociņas iestudējumu, galvenā tēma ir aktiera veikums, konkrētāk, spēles prakse, un tas patiesi ir intriģējoši. Kopumā jāsecina, ka šie podkāsta piedāvājumi ir gudras, dzīvas un no reklāmiskā patosa brīvas radošo līdzgaitnieku apceres, kas padziļina interesi par mākslu. 

Podkāsta piedāvājumi ir gudras, dzīvas un no reklāmiskā patosa brīvas radošo līdzgaitnieku apceres

Līdzīgi kā citos teātros, arī Nacionālajā tiek iekārtots audiogrāmatu plaukts. To atver 11. jūnijā, un tajā īstenotā programma patiesi ir labi pārdomāta. Sadarbojoties ar vadošajiem Latvijas grāmatu apgādiem un vienojoties ar katru autoru, tiek piedāvāta pēdējo gadu labāko prozas darbu izlase NT aktieru lasījumā. Teātris uzsver, ka šīs latviešu autoru audiogrāmatas ir arī sociāli ievirzīts projekts, kas lieti noderēs arī Latvijas vājredzīgajiem un neredzīgajiem cilvēkiem un nonāks Neredzīgo biedrības bibliotēkā. Vienlaikus teātris sadarbībā ar apgādu Liels un mazs no 1. jūlija līdz 30. septembrim piedāvā savu aktieru balsīs ierakstītu Vasaras bibliotēku, kurā iekļauti, piemēram, Ineses Zanderes Trīs draugi vienas upes krastā, Jāņa Joņeva Slepenie svētki, Sergeja Timofejeva Pasaka par bruņinieku, kam sāpēja zobi un daudzi citi darbi, kas bijuši Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas izvēlēto grāmatu saraksta pašā augšgalā. 

Izrādes attālinātā versijā

Jo sevišķu skatītāju atsaucību Nacionālais teātris, manuprāt, ir izpelnījies ar Silmaču projektu. Proti, cik pārdomāti kolektīvs īstenojis, lai gan ierobežotu, tomēr no tiesas interesantu un, teikšu vēl vairāk, radošu un oriģinālu iespēju piedāvāt auditorijai nebeidzamo lugas Skroderdienas Silmačos līksmību. Televīzijā 10 dienas tika rādītas filmiņas par to, kā top vai savulaik tapusi izrāde, kurai šoreiz dots nosaukums Skroderdienas 4 olekšu distancē. Scenāriju šīm jaunajām Skroderdienām kopā ar Lindu Ģībieti ir izveidojušas Ieva Struka un Indra Roga, kas lugu iestudēja 2010. gadā. Ļoti aizraujoši vērot šo darbu, kurā Blaumanis sasaucas ar pagātni un tagadni, jo viss ir izdarīts tā, ka lugas varoņi kontaktējas ar mūsdienu cilvēkiem un vienlaikus ik pa brīdim dzirdamas atskaņas no pagātnes. Vai nu tie ir recenziju citāti, vai seno izrāžu fragmenti, vai aktieru, sastapšanās pašiem ar sevi – tolaik, kad spēlējuši jauniņos, bet tagad, raug, vecos varoņus. 22. jūnijā notika televīzijas pirmizrāde Skroderdienām 4 olekšu distancē. Mēs atkal gremdējāmies jaunavīgajā Latvijas gaisotnē, kur plaukst dzīve, apliecinot cilvēku māku mūždien būt, mīlēt un dziedāt. Gribas teikt: ejiet skatīties izrādi Mūžīgie Silmači! Adrese: You Tube. Latvijas Nacionālais teātris. Skroderdienas 4 olekšu distancē. 

Žurnāli