Talants dzimumu neizvēlas

Redakcijas rosināti, trīs Valmieras teātra aktieri Inese Ramute, Inese Pudža un Mārtiņš Meiers veltīja vienu savas dzīves vakaru, lai mierīgi pafilozofētu par to, ko nozīmē būt vīrietim un sievietei mākslā, vai ir tajā īpaši vīrišķīgas un sievišķīgas profesijas, vai radīšanas spējas ir atkarīgas no dzimuma un vai šajā ziņā kaut ko maina pieredze, briedums un tiem līdzi nākošais vecums. Inese Ramute nupat nospēlējusi divas nobriedušas sievietes, kas izvēlas iemīlēt jaunāku vīrieti, izrādēs Emmijas laime un Pelikāns. Pelikāns ir Ineses Pudžas otrais režijas darbs. Savukārt Indras Rogas izrādē Muiža kaņepēs viņa spēlē vīrieti, bet meitenes lomā iejuties Mārtiņš. Viņiem bija ko teikt par šiem jautājumiem.

Vienkārši jāprot uzvesties

Mārtiņš Meiers. Man neliekas, ka aktiera profesija ir vīrišķīga. Man tā tieši liekas sievišķīga. Es jau esmu kādreiz pieminējis krievu filmu, kurā aktrise, kas grib režisoram «iebīdīt» savu vīru, kam nav tik veiksmīga karjera, saka: «Tut uže nado vibiraķ – iļi mužčina, iļi aktjor.» Divi vienā nebūs! (Smejas.)

Inese Ramute. Ir jau pa kādam.

Inese Pudža. Man šis ir otrais režijas darbs, un es tā nemaz nevaru pateikt, vai jūtos vīrišķīgi vai sievišķīgi. Kārlis Freimanis man teica – nu tu, Pudža, vairs nebūsi ne sieviete, ne vīrietis, strādājot pie Pelikāna, tu būsi – «ono». Bet es nedomāju, ka vienam dzimumam būtu noteikts fails smadzenēs, kas ļautu radīt, bet otram tāda nebūtu.

Inese Ramute. Tā ir talanta lieta.

Mārtiņš. Talants dzimumu neizvēlas.

Inese Ramute. Ja režisors ir vīrietis, tas nenozīmē, ka viņš a priori ir talantīgāks par sievieti. Es mēģināju atcerēties sievietes režisores... Kas man nāk prātā – Ertnere, kas strādāja ar Smiļģi, Venta Vecumniece, vēl pāris režisores Dailes teātrī, Vera Baļuna, bet tik spēcīgas režisores kā tagad, man liekas, toreiz nebija. Laikā, kad sāka Māra Ķimele, otras tādas izcilas režisores nebija. Bet tagad ir! Bet vispār jau stulbi tā izdomāt kā parlamentā vai valdībā – cik procentiem sieviešu jābūt. Tečere jau nebija talantīga premjerministre tāpēc, ka sieviete, bet tāpēc, ka talantīgs cilvēks.

Inese Pudža. Režijai tāpat kā aktiermeistarībai vajadzētu pirmām kārtām būt profesijas lietai. Protams, vienmēr būs divi dzimumi, un katram no tiem savas īpašības un raksturlielumi. Stiprās un vājās puses. Bet vai sieviete režijā kļūst vīrišķīga? Vai vīrietis aktiermākslā kļūst sievišķīgs?

Mārtiņš. Kas nosaka to, ka režija it kā būtu vīriešu profesija?

Inese Ramute. Tas, ka jābūt līderim. Līderim laikam a priori jābūt vīrietim. Līderis ir tas, kas ved...

Mārtiņš. Karapulku kaujā. (Visi smejas.)

Inese Pudža. Es nesen noskatījos interviju ar Lauru Grozu-Ķiberi 100 gramos kultūras. Viņai arī uzdeva tādu jautājumu, un viņa atbildēja apmēram tā – brīdis, kad es jūtu, ka tā ir vīrišķa profesija, ir tad, man jātiek galā ar lielo skatuvi. Tur vajadzīgs fizisks muskuļu spēks, es pēc tam jūtos kā no trenažieru zāles iznākusi. 

Inese Ramute. Nu, jā, lai savāktu visu tehnisko pusi – tur nevar ņaudēt. Bet var arī otrādi – ja tu mīļi pasaki: klausies, man te vajag gaismiņu, izdari to precīzāk. Sieviete var mīļi palūgt.

Mārtiņš. Vai jums ir starpība, vai jūs strādājat pie režisores vai pie režisora? Vai, strādājot pie režisores, jūs jūtat, ja tā var izteikties, sapratnes privilēģiju? Un vai vispār ir tā, ka savu dzimumu saprot labāk?

Inese Ramute. Es esmu piedzīvojusi to, ka režisors vīrietis slimīgāk uztver ieteikumu no manas puses. Man bija gadījums, kad es ieteicos, kā varētu izmantot skatuves telpu. Varbūt viņš tajā brīdī nejutās pārliecināts, varbūt man to vajadzēja darīt aci pret aci. Tad es sapratu viņa kompleksu...

Inese Pudža. ... ka tu apstrīdi viņa profesionalitāti.

Inese Ramute. Jā, viņa varēšanu, to, vai viņš vispār zina, ko grib. Un, būdama liela diplomāte, es aizgāju pie scenogrāfa, un viņš kā vīrietis izteica to pašu manu priekšlikumu režisoram citiem vārdiem, un tas tika realizēts. Jā, tāda pieredze man ir. Varbūt režisoros tomēr dziļi ir kāds atavistisks patriarhālisms... Jo režisors tajā brīdī ir centrs...

Mārtiņš. Ārzemēs aktrises un režisores daudz runā, ka pret sievietēm profesijā tomēr izturas īpašāk, arī mazāk maksā. Ka ir zināma diskriminācija joprojām. Vai Latvijā par to var runāt?

Inese Pudža. Es esmu naiva un ideāliste un gribu vēl kādu laiku to saglabāt. Man liekas, ja tevī ir spēja un vēlme radīt, tad tu neapstāsies naudas dēļ. Ja tevī ir tas ielikts, tu to darīsi. Brīdī, kad saproti, ka citā makā iekrīt vairāk, tas būs aizvainojoši. Bet ko ar to darīt? Es par to varu izkliegties intervijās un sarakstīt tviterī, iet mītiņos pa ielām. Bet tā jau visu dzīvi var pavadīt cīniņos un neko neizdarīt. Bet, ja mēs gribam radīt, tad ir jāiet uz sadarbību starp vīriešiem un sievietēm. Nav jēga cīnīties: kurš kuru.

Mārtiņš. Sieviete pati pēc būtības ir radītāja.

Inese Pudža. Fizioloģiski.

Mārtiņš. Mākslā nav karavadoņu, ir radītāji. Tad kāpēc ir radies priekšstats, ka mākslā radītājs ir vīrietis? Varbūt tas ir kāds mūsu komplekss – izstumsim sievieti no mākslas, jo viņa savu jau ir radījusi...

Inese Pudža. Uzradījusi «pilnu Māras istabiņu»! (Smejas.)