Gribu pumpēt muskuļus kā režisors

Regnārs Vaivars neapšaubāmi ir savā veidā izlēcējs – visinteresantākajā nozīmē, proti, režisors, kas nenogurdams tracina ar estētiskām provokācijām. Bet vienlaikus viņš var pārsteigt arī ar savu jutīgumu, smalku un dziļu varoņu attiecību izpēti, kā, piemēram, Aleksandra Vampilova lugas Vecākais dēls uzvedumā. Arī viņa Ingmara Bergmana darba Laulības dzīves ainas iestudējums Dailes teātrī liecina par meistarību izaicinoši spēlēties ar formu un gudri akcentēt jēgu. Ne velti tas pagājušajā sezonā nominēts kā Gada izrāde. Tāpēc bezrūpīgi gaidīju mūsu sarunu, sak, rotaļīgi būs. Nebija. Gluži otrādi: grūti un brīžiem pat sāpīgi. Turklāt domāju, ka abiem.

Dažās jūsu izrādēs, piemēram, Bračkas, varēja just tādu kā latviskas ģimenes atmosfēru. Vai jaunā izrāde Lidojošais Travolta sasaucas ar ģimenes, mājas, dzimtenes problēmu mūsdienās?
Uzreiz gribu jautāt, ko nozīmē «latviskās»? Es neesmu nekādā citā ģimenē bijis, tikai latviešu, jo tādi ir mani vecāki. Ja būtu iespēja dzīvot gan latviešu, gan krievu vai vēl kādā citā ģimenē, tad es varētu teikt, ka ir kāda īpatna latviskā vide. Bet, jā, Bračkās runa bija par ģimeniskumu. Savukārt Lidojošajā Travoltā saskatu vēstījumu par noslēgtu sabiedrību. Skaitliski mazu, noslēgtu sabiedrību, proti, mēs esam noslēgtā sabiedrībā, bet tur ir ārpasaule.

«Mēs» – tā ir Latvija?
Nē. Vienkārši – mēs, cilvēki. Es nekad neesmu taisījis izrādes par Latviju, es tās taisu par cilvēkiem.

Kāpēc jūs ieinteresēja noslēgta sabiedrība?
Es nemelošu un neteikšu, ka mani sākumā lugā kaut kas būtu baigi ieinteresējis. Nē, vienkārši bija tādi apstākļi, tāds piedāvājums. Šis patiesībā ir pirmais gadījums manā dzīvē, kad es nevis pats izvēlos lugu, bet piekrītu piedāvājumam.

Cilvēki, kas norobežojušies no pasaules. Vai, jūsuprāt, tas ir raksturīgi mūsdienām?
Domāju, ka tas ir raksturīgi jebkuram laikam. Jebkurā laikā veidojas kaut kāda noslēgta sabiedrība – vai tas ir bijis klosteris vai eremīti, kas slēpjas tuksnesī, vai staroveri, kas noslēdzās un aizmuka, mūsējie, piemēram, uz Latgali, bet Krievijā bija vēl radikālāk. Viņi vispār apgalvoja, ka baznīca nav nepieciešama kā starpniece starp Dievu un cilvēkiem, tagad šī komūna dzīvo Rumānijā, jo Krievijā viņi tika vajāti. Pirmie kristieši jau arī bija noslēgta sabiedrība. 

Ne visai saprotu, kā tas viss ir saistīts ar lugu.
Vienkārši pamanīju šo tēmu lugā un par to runāju. Es varu runāt par ļoti dažādām tēmām. Nav tā, ka tagad man būtu kāds periods, kurā es gribētu runāt tieši par šo tēmu, ka tiešām divus mēnešus no savas dzīves būtu apņēmies veltīt tam, lai cilvēkiem paustu kādu vēstījumu par noslēgtu sabiedrību. Nē, bija tāda luga, es to paņēmu, apskatījos un sapratu: var uztaisīt izrādi par šo tēmu. Cita luga patrāpīsies – taisīšu par ko citu. 

Bet kāda iemesla dēļ Artūrs Dīcis ir šo lugu uzrakstījis?
Nezinu. Man ir pilnīgi vienalga, kāpēc viņš ir uzrakstījis šo lugu. Tā ir viņa darīšana. Es taču neeju neviena cilvēka mājās un neprasu, kāpēc jūs darāt tā un šitā. Es neprasu aktieriem, kāpēc tu dzīvo ar to vai šo, kāpēc tu izšķīries.

Vai jūs patiesi neinteresē, kā vārdā viņš šo lugu ir rakstījis?
Nē. Es nevaru pateikt, kā vārdā. Neesmu tik pašpārliecināts cilvēks, lai varētu apgalvot, ka spēju pateikt, kā vārdā kāds kaut ko dara. Varu puslīdz atbildēt, kā vārdā kaut ko daru pats. 

Tātad par šo izrādi jūs gribat pateikt: tā tiek iestudēta tikai tāpēc, ka bija tāds darbs.
Jā. Un visus šos divdesmit gadus tieši tā arī strādāju, es nestrādāju – kā vārdā. Es taisu darbus. 

Teātra Vēstnesī (2016/1) sakāt: «Es domāju par to, lai cilvēki mani sadzirdētu (..) zinu tikai to, kas man ir svarīgi, un ceru, ka tas ir svarīgi vēl kādam.» Vai tad tas nav – kā vārdā?
Kad taisu izrādi, domāju par to, lai aktieriem būtu ko spēlēt. Man viņiem ir jāatrod pietiekami saturīga informācija, jāatrod tas, kas var būt svarīgs viņiem, un, lai to izdarītu, man pirmām kārtām jāsaprot, kas ir svarīgs man. Bet domāju, ka var paņemt jebkuru lugu un atrast to, kas tajā ir svarīgs. 

Vai tad tas nav – kā vārdā?
Kad taisu izrādi, domāju par to, lai aktieriem būtu ko spēlēt. Man viņiem ir jāatrod pietiekami saturīga informācija, jāatrod tas, kas var būt svarīgs viņiem, un, lai to izdarītu, man pirmām kārtām jāsaprot, kas ir svarīgs man. Bet domāju, ka var paņemt jebkuru lugu un atrast to, kas tajā ir svarīgs.

Tātad primārā nekad nav jūsu vēlme kaut ko pateikt, varbūt pat izkliegt pasaulei?
Nē. Man liekas, ka tas būtu diezgan šausmīgi, ja es divus mēnešus tērētu daudzu aktieru laiku un pēc tam vēl kādu gadu tērētu tūkstoš cilvēku laiku tam, lai vienkārši izbļautos. Varu iziet tepat uz balkona, izdarīt to vienā minūtē un tad mierīgi turpināt sarunu. 

Bet ko nozīmē jūsu vārdi – «man ir svarīgi»?
Lai es varētu aktieriem piedāvāt kvalitatīvu lomas risinājumu, man ir jāsaprot, ko šajā materiālā varu atrast kā svarīgu. Tikai tādā veidā varu iedot aktierim kaut ko, lai viņš sajustos pats svarīgs un lai viņš saprastu, ka dara kaut kādu svarīgu lietu un runā par kaut kādu svarīgu tēmu. Es varu mierīgi runāt par jebkuru tēmu un tajā meklēt to, kas ir svarīgi aktierim.