Mans mērķis ir brīdināt

Pagājušā gada Aviņonas festivālā par patiesu notikumu prestižajai teātra publikai kļuva izrāde Nolādētie, ko pēc slavenās Lukino Viskonti filmas Dievu bojāeja bija iestudējis beļģu režisors Ivo van Hove. Pēc 23 gadu pārtraukuma ar šo izrādi Pāvesta pils Goda pagalmā atgriezās Comédie-Française trupa. Izrāde ir grandioza un... gandrīz nepanesama. Ivo van Hove, ņemot par pamatu nevis Viskonti filmu, bet tās scenāriju, Nolādētajos pēta vācu tēraudrūpniecības magnātu Esenbeku dzimtas hroniku uz 1933. gada fona, kad pie varas nāk nacisms. Vieniem tas nozīmē varmācību, pašdestrukciju un bojāeju, citiem – bēgšanu, trešajiem – augstus amatus. «Tas ir vizuāls un psiholoģisks šoks,» saka Eriks Rufs, Comédie-Française intendants. «Ivo van Hove ieveda mūs pašās varmācības – teroristiskas, ekonomiskas, politiskas, sociālas un finansiālas – dzīlēs.»

Pats Ivo van Hove apgalvo, ka vēlējies iestudēt izrādi par nacismu, jo tas apvērš jebkuras vēsturiskās vērtības. «Filmas scenārijs ir stāsts par to, kā pie nacisma krūtīm uzplaukst SS varenība, kā pat augsti attīstīti intelektuāļi zaudē cilvēka seju šādā gaisotnē, kā viņi krīt par upuri liktenim, ko paši savām rokam kaluši. Šodien es jūtu, ka nepieciešams runāt par šo ļaunuma rituālu, par nāvējošu destrukcijas mikrobu un uzdot jautājumu, vai arī mēs neesam nolādēti un nevaram kļūt tādi kā viņi? Šodien kapitālisma industrijas un politiskās pasaules savienība ir acīmredzama, un tas nāk par labu ekstrēmam nacionālismam. Man liekas, ka 2016. gadā par to iespējams pateikt daudz vairāk nekā 1969. gadā. Tad tapa Viskonti filma par pagātni. Es savukārt ar bažām un neizpratni raugos nākotnē. Mans mērķis ir brīdināt par to, kas šobrīd apdraud Eiropu.

Es nekad neskatos vēlreiz filmu, ar kuras scenāriju strādāju. Parasti šīs filmas ir stāsti, kādus neesmu sastapis teātrī. Bergmaņa, Pazolīni vai Viskonti kinošedevri mani neinteresē no stila viedokļa, es negrasos sacensties ar meistaru lieldarbiem. Man svarīgs teksts, dialogs, vieta. Vēlos izvairīties no vēsturiskas rekonstrukcijas uz skatuves, man pietiek tikai ar kostīmiem, to siluetiem, krāsu kodiem – nekādu kāškrustu.»

Stāsta aktieris Deniss Podalidess (Denis Podalydés), kas spēlē Konstantīnu fon Esenbeku: «Ivo van Hoves mēģinājumu metode ir unikāla un ievelk no pirmā brīža. Viņa mēģinājumi no paša sākuma notiek gatavās dekorācijās un kostīmos. Mani nedaudz mulsināja lomu sadale, jo filmā mans varonis ir rupjš un resns, tāds trekns vepris, taču tas, ka mans tēls ir pavisam citāds, arī liecina par režisora vēlmi savādāk interpretēt gan stāstu, gan personāžu. Ivo ir savācis ap sevi brīnišķīgu komandu, tā strādā ļoti mierīgi, un arī mums, aktieriem, izdodas nonākt pilnīgā radošā gatavībā tik dabiski, it kā būtu noskalota jebkāda iepriekšēja pieredze. Mēs kāpām uz skatuves ar apziņu, ka jāpaveic gigantisks darbs, bet kādā brīdī tas kļuva vienkāršs un aizraujošs. Reizēm Ivo van Hove pasaka tikai vienu vārdu, teiksim, «pļēgurs», un viss ir skaidrs, atliek tikai tēlam «uzģērbt» šo precīzo raksturojumu. Paradoksālā kārtā šis vērienīgais Ivo van Hoves iestudējums neprasīja nekādu pārdabisku piepūli, pat aina, kurā man jābūt kailam, nāca ļoti viegli. Mēs simtprocentīgi uzticējāmies režisoram, un viņš – mums. Pārsteidzoši, bet Nolādētie būtībā ir anti-Comédie-Française izrāde, vēl pirms pāris gadiem kaut kas tāds nebūtu iedomājams uz mūsu skatuves, bet Ivo van Hove ar šo darbu mums atklāja neredzētus apvāršņus, nebijušas formas un jaunu skatītāju.»