Par jauniem ceļiem

2016. gada 13. martā Lozannas (Šveice) Vidy teātrī notika Kaijas pirmizrāde. Tas ir Tomasa Ostermaiera, Berlīnes Schaubuehne am Lehniner platz mākslinieciskā vadītāja dialogs ar Antonu Čehovu par mīlestību, teātri, par cilvēku mūsdienu sabiedrībā. Vācu režisora vadībā tapusī izrāde ar spožiem franču aktieriem ar panākumiem vēlāk tika izrādīta Parīzē, Odeona teātrī un citviet Eiropā. Mēģinājumu procesā režisors bieži izmantoja aktieru personisko pieredzi, lai atrastu sasaistes punktus ar mūsdienu dzīvi.

Uz skatuves visi aktieri jau ir kostīmos, zālē sēž ne vien režisors, bet arī viņa pastāvīgais scenogrāfs, muzikālās daļas vadītājs, skaņu un videoinženieri. Darbs sākas ar negaidītu režisora ierosinājumu: «Lai iesildītos, izmantosim manu «stāstu metodi» – jums vajadzēs mazpazīstamam cilvēkam pavēstīt kādu būtisku savas dzīves epizodi, kas saistītos ar lugas notikumiem.»

Trīs aktieri azartiski ķeras pie stāstīšanas uzreiz un tepat, uz mazās dēļu skatuvītes, kas kalpos par galveno scenogrāfijas elementu. Un pēc brīža, bez jūtamas pārejas viņi jau spēlē skatu no Kaijas trešā cēliena, kad Maša sūdz savas bēdas Trigorinam.

Jāuzsver, ka Ostermaieram tas ir jau otrais Kaijas iestudējums, pirmais tapa Amsterdamā ar holandiešu aktieriem. Šim uzvedumam veikts jauns franču tulkojums, rūpīgi izvairoties no leksikas, kas liecinātu, ka darbība notiek 19. gadsimta Krievijā, atmesti arī vairāki perifērie tēli – Šamrajevs, Poļina un citi.

«Es izvēlējos divas galvenās tēmas,» uzsver režisors. «Tās ir māksla un mīlestība, taču tikpat svarīga man ir arī paša Čehova biogrāfija. Viņš ārstēja nabagus par velti, palīdzēja skolām, sūtīja grāmatas katordzniekiem uz Sahalīnu. Šodien mēs viņu sauktu par sociāli angažētu cilvēku, taču viņa lugas gandrīz nemaz neskar sociālos un politiskos jautājumus. Tieši otrādi, viņš rakstīja par pašpietiekamo sīkburžuāziju, cilvēkiem, kas noslēgušies savā dzīvē, karjerā, nelaimē un mīlestībā. Tas, ka viņi dzīvo humānas, sociālas, politiskas krīzes laikā, met tikai vāju atblāzmu uz šiem cilvēkiem. Šajā disharmonijā es saskatu zināmu līdzību ar mūsdienu Eiropas situāciju.»

Tas nolasāms jau pirms izrādes sākuma – skatuves dziļumā parādās projekcija ar izmocītu Sahalīnas katordznieku fotogrāfiju un vārdiem: «Kurš pabijis ellē, tas citādi raugās uz cilvēkiem un pasauli.» Čehovs to uzrakstīja pēc uzturēšanās Sahalīnā. Pēc tam projekcija pazūd, bet, kad Medvedenko un Maša runā par nabadzību un grūto dzīvi, dialogs skan pavisam mūsdienīgi, atgādinot par bēgļu krīzi un Sīrijas karu.

Es esmu skatītājs, kas kļuvis par režisoru, lai labāk izprastu teātri

Otra tēma, par ko Ostermaiers runā savā iestudējumā, ir «mūsdienu teātra mākslas štampi un rutīna». Rādīdams Trepļeva teātri, režisors ironizē par to, ko uzskata par laikmetīgā teātra trūkumiem, proti, «vizuālo paņēmienu atkārtošanos, minimālistisko scenogrāfiju, digitālo kameru izmantošanu, kailiem ķermeņiem un asiņu straumēm». Tas viss redzams izrādē, ko uzved Trepļevs un Ņina, gluži aplami iedomājušies sevi par skatuves novatoriem un revolucionāriem.

«Es esmu skatītājs, kas kļuvis par režisoru, lai labāk izprastu teātri,» uzsver Ostermaiers, kurš ļoti kritiski izturas pret šodienas skatuves mākslu, kura, kā viņš uzskata, ir uzgriezusi muguru dzīvei. Viņa teātrim raksturīgs dramatisks saasinājums un aktieri, kas gatavi «sniegt pašu personiskāko, lai radītu neteatrālu teātri».

Viņš uzsācis savu «stāstu metodi», kad iestudējis Ibsena Tautas naidnieku Berlīnē. «Bieži sastopu cilvēkus, kuri apgalvo, ka neiet uz teātri, jo aktieri tur kliedz vai runā nedabiskās balsīs, kas nav raksturīgi, teiksim, kino. Tāpēc radās mana «stāstu metode» – aktieru improvizācija konkrētajos apstākļos, izmantojot savu dzīves pieredzi. Kopš tā laika aktieri iedziļinās cilvēku uzvedībā aizvien pamatīgāk.» 

Ostermaiers ļoti maz runā ar aktieriem par lugas tēliem, toties delikāti ievilina viņus situācijā, kurā tiem jāiedziļinās. «Viņa darba metode ir izpētīt tēlu emocionālo attīstību,» stāsta Sebastjēns Puderū (Sébastien Pouderoux), kas spēlē Dornu. «Nekad neesmu tā strādājis, man liekas, ka tas ir viņa pilnīgi individuālais stils, pat zināms huligānisms. Staņislavskis mēdza teikt, ka spēlēt – tas nozīmē atklāt publikai pašu intīmāko. Ostermaiers to izmanto gandrīz burtiski. Viņam piemīt apbrīnojamas spējas jebkuru lugas emocionālo situāciju novest līdz tik vienkāršai un tiešai izpausmei, ka aktierim atliek tikai sacīt – es to esmu piedzīvojis!»

Staņislavskis radīja jēdzienu «dotie apstākļi», kuri nosaka lomas tēlojumu, Ostermaiers izmanto terminu «galvenie apstākļi», proti, runā par situāciju, «kas provocē aktiera spēli» un «rada obligātu un uzskatāmu konfrontāciju starp varoņiem». Režisora uzdevums ir radīt katrai ainai savus «galvenos apstākļus», kuru pārvarēšanai aktieriem jārod spēks.

Ir desmit vakarā. Mēģinājums turpinās, bet Tomass Ostermaiers lūdz lielāko daļu aktieru iet prom, lai tālāk strādātu ar Ņinas un Trepļeva tēlotājiem Melodiju Rišāru (Mélodie Richard) un Matjē Sampēru (Matthieu Sampeur). Ceturtajā cēlienā Ņinai jābūt kailai, un aktrisei pie tā vispirms… jāpierod. 

Pirmizrāde notiks pēc nedēļas.