Mēģinājums – mana mīlestība

Kad atceros mēģinājumus – gan savējos, gan tos, kurus esmu vienkārši vērojis, skaidri redzu divas kļūdas.

Pirmā – sākt kaut ko darīt, pirms kārtīgi izprasts materiāls un atrasts interesants risinājums. Sākt mēģināt un meklēt diez kādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Panākt zināmu izpildījuma līmeni. Meklēt nianses. Bet atstāt pamatā viselementārāko vispārējo priekšstatu. Turklāt nianses var būt tiklab šausmīgas, kā brīnišķīgas – tas neko nemaina. Par spīti brīnišķīgām niansēm vēlāk atklāsies Toričelli tukšums.

Protams, visgrūtāk ir saprast, kurā brīdī materiāls patiešām ir izanalizēts un risinājums atrasts. Jo lielākoties liekas, ka esi kaut ko atradis un izanalizējis, bet atnāk pārējie un paziņo, ka tas viss ir bleķis. Vai pat nepaziņo, bet tu pats saproti: bleķis. Tad lūk – pats galvenais ir tikt pie savas mērauklas. Grūti iedomāties kaut ko sliktāku par režisoru un aktieriem, kam šādas mērauklas trūkst. Gaumi, izjūtu, zināšanas acīmredzot nenosaka iestudēto izrāžu daudzums, jo ir cilvēki, kam iestudējumu skaits ir milzīgs, bet iekšējā mēraukla tik sīciņa! Iespējams, ka to var izkopt, attīstot sevī spēju samērot un salīdzināt. Bet varbūt vajag spēt noliegt pašam sevi.

Tādai pašnolieguma iespējai jābūt paredzētai mēģinājumu sistēmā. Teiksim, liekas, ka esam kopā ar aktieriem etīdēs izanalizējuši ainu – visu sapratām, nolikām malā un ķērāmies pie citas ainas, bet pēc tam, izgājuši cauri visai lugai, atkal atgriežamies pie šīs ainas un sākam to analizēt no jauna. Ja nonākam pie tā paša – viss kārtībā. Ja rodas šaubas – jāsāk viss no gala.

Skaidrs, ka bez pieredzes tā var atkārtoties neskaitāmas reizes. Bet katrs īsts darbs jau atstāj arī kādu pieredzi.

Un turpat līdzās slēpjas otra galvenā kļūda. Iepriekš teicu, ka bieži vien mēģinājumi sākas, pirms esam tikuši par visu skaidrībā. It kā laboratorijas darbinieki, sagatavojuši kolbas un šķīdumus, godīgi astoņas darbadienas stundas pārlietu no trauka traukā un veiktu eksperimentu, kura mērķis nav plika graša vērts. Taču gadās arī tā – un te slēpjas otra aplamība – ka visi gatavi līdz bezgalībai noskaidrot būtību, bet neviens negrib ķerties pie mēģināšanas, jo uzskata, ka būtība nav noskaidrota un tātad vēl meklējama. Tikai šie meklējumi ir gaužām tālu no profesionāla darba. Galu galā tikpat pienāks diena, kad vajadzēs kaut ko uzsākt, visas iepriekš teiktās runas būs aizmirsušās un cilvēki sāks ķibināt kaut ko pagalam šablonisku. Kaut gan dažiem joprojām šķitīs, ka viņi ir visnotaļ profesionāli. Tāpēc, ka nav gaumes un mērauklas, lai saprastu, ar ko atšķiras patiešām profesionāls darbs no vienkāršas pļāpāšanas, kas, starp citu, var būt pat visai saprātīga.

Tātad. Augsti kritēriji, meklējot kopējo risinājumu, un prasme piešķirt patiešām iedarbīgu, profesionālu formu kopīgās analīzes procesam.

«Gleznā Nakts kafejnīca,» rakstīja van Gogs, «es mēģināju parādīt, ka šajā vietā iespējams iet bojā, sajukt prātā vai pastrādāt noziegumu. Vārdu sakot, pretstatot asins un vīna sarkanajiem toņiem bāli rozā, maigajai salātkrāsai un dzidrajam Veronēzes zaļumam liekot kontrastēt ar dzeltenzaļo vai skadri zaļganzilo, es mēģināju radīt nojausmu par elles spelti sēra dzeltenumā, par krogu kā dēmonisku slazdu.» 

Nevaru iedomāties vēl ciešāku kopējās jēgas, konkrētības un smalka profesionālisma savijumu. Van Gogam profesionālisms izpaužas precīzā krāsu un gaismu izjūtā. Bet mums?

Izturēšanās pret aktieriem ir vesela zinātne. Iespējams, šī zinātne sakņojas mīlestībā pret viņiem. Uzskata, ka, atzīdams dažādus aktierus, ļaujies kompromisam. Bet ir jāmīl dažādi aktieri, patiešām.

Tomēr lomai jāizvēlas tikai tas, kurš nepieciešams.

Aktieros ir jāiemīlas. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki. Nekādā gadījumā nedrīkst vakardienas nesaprašanos saglabāt līdz rītam. Uz mēģinājumu jānāk tā, it kā vakar nekas nebūtu noticis. Ļauties dusmām – tas nekur neder. Tad tik saturies!

Mākslas pasaule diemžēl neiztiek bez pīpēšanas, dzeršanas, jucekļa. Visi kaut ko spēlē, māžojas – šausmīgi! Skatuves strādnieki neko nespēj paturēt prātā. Desmitiem reižu jāsaka: to lieciet tur, to – te, to – tur. Turklāt rāmā balsī!

Pēc iespējas jāsaglabā rāms gars un precizitāte, bet nedrīksti kļūt garlaicīgs. Teiksim, vienā mēģinājumā jāatļaujas kāds huligānisms!

Strādāt par režisoru ir tikpat grūti kā skolā mācīt bērnus. Tā ir smaga profesija! Piemēram, šodien mēģināt negribas, bet vajag. Ar ko sākt, lai radītu darba atmosfēru?

Jāsāk ar mīlestību, ar maigumu, ar humoru, vienlaikus nezaudējot cietu gribu.

Ja stāvi uz skatuves starp aktieriem, runā tā, lai dzirdētu visi. Līdzko ieslīgsi klusās pārrunās ar vienu aktieri, pārējie vairs neklausīsies.

Režisoram jāspēlē tāda dīvaina «masu pasākumu vadītāja» loma.

Tas ir likums: ja mēģini tikai ar diviem aktieriem, kamēr pārējie divdesmit pieci sēž, arī viņiem jābūt interesanti. Ja garlaikojas, tad vai nu laid viņus mājās, vai izdari tā, lai arī viņiem tiktu labums no mēģinājuma. Ārprāts! Jābūt gan masu pasākumu vadītājam, gan pedagogam.

Aktiera darbaspējas atkarīgas no tā, kāds mēģinājumā ir režisors. Režisors ir enerģijas avots, viņš raida aktieriem impulsus. Režisora «drebuļiem» jāpārņem arī aktierus. Mūziķi neskatoties sajūt diriģentu, īpaši to, kam piemīt enerģētika.

Tomēr vislielākā kļūda ir «ieslēgts motors» mēģinājuma laikā un saskarsmē ar cilvēkiem. Mēģinājumā nepieciešams klusums, kurā visi spēj domāt. Reizēm «motors» ieslēdzas, no tā nav iespējams tikt vaļā. Sākas iekšēja trauksme – un viss.

Nedrīkst neievērot, kur esi aizšāvis garām. Es noteikti pierakstu savas psiholoģiskās kļūdas. Teiksim, pirmās piecpadsmit minūtes jāapvalda temperaments. Ja no pirmā brīža ķersies pie ainas risinājuma, neviens tevi pa īstam nesapratīs. Jāprot izvēlēties īsto brīdi. Tikai ar laiku un pieredzi zināsi, kurā brīdī režisoram jāizsaka savas domas par ainu.

Tam jānotiek tieši īstajā laikā. Kā atverot izpletni.

Tulkojusi Edīte Tišheizere