Tikai, lūdzu, neko lugā nemaini!

2016. gada 5. novembrī Viļņas Nacionālajā drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvoja lugas Dzīvnieks uzvedums Rolanda Augustīna Atkočūna režijā. 

2016. gada 29. aprīlis. 

Stāvu pie Dailes teātra galvenās ieejas. Zinu, kur atrodas Dailes bufete, kurā man norunāta tikšanās ar Rolandu Augustīnu Atkočūnu, bet esmu nolēmusi režisoru sagaidīt pie galvenās ieejas. Lai tik nāk man pakaļ. Māņticība. Pirms satikšanās klātienē esam jau vairākkārt norunājušies pa telefonu, un tas, ko dzirdu, kad viņš tuvojas, ir viņa smiekli telefona klausulē. «Kāpēc tieši Augustīns,» vēl paspēju nodomāt, pirms sarokojamies un es pirmo reizi satieku viņa acis. Kad kāpjam uz bufeti, kur mūs gaida scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, pagūstu pajautāt to, ko jau zinu. «No Kauņas brauci?» Uz ko man Rolands zemā, mierīgā balsī it kā caur čukstiem atbild: «Da, da.» Turpmāk mēs sarunājamies krieviski, un Rolands mani brīdina, ka ļoti labi saprot latviešu valodu. Es viņam ticu. Jo lugu (kurai tulkojums lietuviešu valodā paredzēts tikai jūnijā) viņš ir izlasījis. 

Dažreiz tās ir acis, bet citreiz tā ir balss, kas raisa uzticību cilvēkam jau pirmajā tikšanās reizē. Un šī pirmā tikšanās ir vissvarīgākā. Dramaturga un režisora attiecības nav tas pats, kas režisora un aktiera attiecības. Pēc pirmās tikšanās viņi kļūst par kaut ko vienu, tie ir divi, kas uz kādu laiku apmetas uz vientuļas salas un domā vienu domu. Lugas varoņu dzīve no iestudējuma sākuma līdz pirmizrādei kļūst par viņu dzīvi. Dažreiz režisors un dramaturgs atgādina vecu precētu pāri, kuri audzina savus jau pieaugušos bērnus, kur viens ir iemācījies atvadīties, bet otrs vēl tikai mācās atvadas.

Kad esam parunājušies ar Mārtiņu par scenogrāfiju, man tobrīd ir skaidrs tikai viens, un tas iepriecina – ka brāļu mājas būšot aristokrātiska miskaste. Atvadījušies no scenogrāfa, ar Rolandu dodamies pastaigāt pa Rīgu. Līdz viņa izrādei Bovarī kundze, kuru skatīšos vakarā, vēl pāris stundas. Līkumojot pa Rīgas ieliņām, Rolands ik pa laikam izstāsta kādu stāstu, kādu neatgaiņājamu atmiņu. Daudz klusē. Norādīdams ar roku uz kādu ēku, viņš sāk stāstīt par dzīvokli, kurā mēdz dzīvot, kad studējot izrādes Dailes teātrī. «Kur tad tu īsti dzīvo,» es viņam jautāju. «Nekur,» viņš atbild savā zemajā balsī, kura nezin kāpēc man atgādina ogļrača balsi. Neatzīstos, ka man šī būs pirmā reize, kad skatīšos viņa izrādi. Ka par viņu gandrīz neko nezinu. Tad viņš izstāsta, ka iestudējis vairāk nekā 60 izrādes. «Ko tad tā? Tu neko citu negribētu tagad padarīt?» jautāju. «Es neko citu neprotu,» viņš atbild. Tad atgriežamies teātrī. Laiks atvadīties. Apsēžos zālē, un īsi pirms izrādes sākuma man pie sevis klusi gribas atkārtot: «Paldies, Bovarī kungs!» Pēc izrādes noskatīšanās man skaidrs kļūst tas, ka Rolands kā režisors liek smieties vissāpīgākajās vietās. 

13.–19. jūnijs.

Tikai burtiski divas dienas pēc sava dzejas lasījuma Červonkas baznīcā, kur kristīts Rainis, ierodos Viļņā. Braucot autobusā, ne vien vairākas grāmatas var izlasīt, bet var arī padomāt. Viena no domām, kas mani joprojām tirda, ir tas Augustīns. Zinu, ka krievu vīriešus uzrunā tēvavārdā, bet ka man kāds būtu jāuzrunā svēto vārdā, tā man ir pirmo reizi. Aprīli un maiju atminos kā vienu bezgalīgi garu telefonsarunu ar režisoru. Ierodos Viļņā vakarpusē. Kad izkāpju no autobusa, man jau zvana sagaidītājs no teātra. Man piešķirts teātra dzīvoklītis. Ja nebūtu betona sienu, kas šķir dzīvokli no ielas, pa tā logiem varētu redzēt Katedrāli. Man piezvana Mindaugs (Mindaugas Jušcius, aktieris) un jautā, vai es zinot ceļu līdz teātrim. Viļņā neesmu bijusi teju trīs gadus, bet Mindaugam atbildu, ka ceļu tak atcerēšos, un dodos uz teātri. Īsti pārliecināta, ka ceļu atradīšu, neesmu, bet, sākot iet un nonākot Viļņas vecpilsētā, mans ķermenis pats visu atceras. Tuvojas saulriets, un man pēkšņi gribas iet uz visām pusēm uzreiz, līdz Nemunas upei, uz Užupi, apskaut visu Viļņu. Teātrī Mindaugs tūliņ ved mani uz Nacionālā drāmas teātra lielās skatuves. Mindaugam ir balts uzvalks, un viss pēkšņi top par gaismu, kas glauda ar maigu roku. Iekārtojusies teātra istabiņā, nevaru aizmigt. Sēžu gultā un tumsā, pa atvērto logu ieplūst Katedrāles zvanu skaņas. 

Pamostos 14. jūnijā.

Pirmais lugas Gyvunas (Ku Ku) lasījums. Teātra pagalmā mani atkal sagaida Mindaugs un pirms tikšanās ar aktieriem aizved pie teātra direktora Martina Budraiša (Martynas Budraitis). Pie direktora dabūnu savu rīta kafiju, aprunājamies, un viņš mani sūta noskatīties poļu režisora Kristiana Lupas izrādi, Tomasa Bernharda Varoņu laukumu. Paralēli mūsu lugas lasījumam teātrī notiek nākamās, 77. sezonas iestudējamo lugu publiski lasījumi. Mūsu lugu publiski nelasīs. Mēs jau sākam strādāt, bet publikai vēl jāpagaida. Kad teātra dramaturgam Rolandam Rostovskim jautāju, kāpēc Dzīvnieku nelasīs publiski, viņš čukstus man atbild: «Dzīvnieks ir mūsu slepenais ierocis. Krievu rulete.» 

Kad uz lasījumu lēnām ierodas visi aktieri, man ir sajūta, ka viņus jau pazīstu. Dažus redzu pirmo reizi dzīvē, un, kad visi esam sasveicinājušies un apsēdušies ap galdu, mani pārņem déjà vu sajūta. Tad atjēdzos, ka tā jau ir bijis. Maijā pirms pāris gadiem. Jaunajā Rīgas teātrī. Pirmajā lugas lasījumā Dukšiem. Zinu, ka sev tur neko nevaru padarīt. Lai aktieri man piedod, bet līdz ar pirmo tikšanās reizi man Jānis paliks Jānis un Inga paliks Inga no radio. Dramaturgam katrs viņa stāsts ir tetovējums sirdī. Tikai tie, kuri tiem tic, var iekļūt tajā pasaulē. Kad savu daļu sāk lasīt Jānis (aktieris Arūns Sakalausks), es pat sabīstos, cik pazīstama man šķiet tā balss. Jānis. Kamēr aktieri lasa lugu, es klausos. Lai arī lietuviski, lugu zinu no galvas. Iegaumēju katru viņu pauzi vai ieelpu pirms kāda teikuma nolasīšanas. Balsij ir ķermenis. Un te ir tik daudz ko darīt ar klusumu. 

Pēc lugas lasījuma, lai aktieri nenobīstas, Rolands pasaka, ka mēs būsim divi. Lai līdz augustam, kad sāksies mēģinājumi, aktieri pierod. Kad pēc tam pārrunājam lasījumu un aktieru noskaņojumu, Rolands saka, ka viņiem nemaz tik bieži dzīvs autors nepiedalās mēģinājumos. Varbūt šī pat ir pirmā reize, ka tā. Un pēkšņi tas «dzīvs» manī nodun kā pērkona negaiss, kurš tajā brīdī aiz loga virs Viļņas debesīm patiešām arī ir uznācis.