Per aspera ad astra

Federiko Garsijas Lorkas Asins kāzas Vladislava Nastavševa autorībā (režija, telpas un kostīmu ideja, mūzika, balss) Latvijas Nacionālajam teātrim atnesa Spēlmaņu nakts Grand Prix un vēl vairākas balvas. Tomēr izrādei parādītais gods no kritiķu un publikas puses ir tikai daļa no «astra». Esot klāt pie izrādes ieceres, laiku pa laikam sekojot līdzi procesam, jo īpaši tad, kad mēģinājumi no  mēģinājumu telpas pārcēlās uz skatuves, noskatoties visus ģenerālmēģinājumus un ieraugot galarezultātu, domāju, ka vēl lielāka jēga nekā balvām ir pašam šīs lugas parādīšanās faktam gan aktieru, gan režisora, gan teātra radošajā biogrāfijā un centieniem ienirt duendē. To, ka režisors līdz kaulam zina, kas tas ir, pat neiestudējot Lorku, skaidrs visiem, kas ar Vladislavu Nastavševu sastapušies dzīvē, – tāda ir viņa natūra, mazohistiski tiecoties tikt «līdz galam». To, ka režisors nereti nonāk konfliktsituācijās ar apkārt esošajiem cilvēkiem, kuri grib dzīvot un strādāt, nevis kaut kur tikt «līdz galam», arī ir skaidrs. To, ka «līdz galam» ir ļoti intīms jēdziens un cilvēkiem gan jūtu, gan sāpju, gan prāta slieksnis ir atšķirīgs, arī diez vai vajag kā īpaši skaidrot. Tāpēc nereti, esot tuvumā sadursmēm, kas pavada Nastavševu un teātra cilvēkus, gribas sev un citiem teikt – nekā personīga. Bet tad, kad nokļūsti epicentrā, mierinājums nepalīdz.

Asins kāzas nebūt netapa harmoniski. Un vienlaikus tās tapa harmoniskāk nekā jebkas cits Nastavševa daiļradē, jo, pirmkārt, izrādes pamatā bija luga, otrkārt, Lorkas pasaules uztverē un dzīves gājumā ir tik daudz paralēļu ar paša režisora dzīvi, ka – ja mēs ticētu reinkarnācijai, tad... Lai gan, kā vēstī aculiecinieki, Lorka pasaulē meties ar lielāku dzīvesprieku un temperamentu, bet varbūt pie vainas spāņu asinis. Treškārt, precīzi sadalot spēku un enerģiju, kas būs vajadzīgi izrādes mēģināšanai, daļu dziesmu režisors sakomponēja jau pirms mēģinājumu perioda, daļu - pašā tā sākumā, bet tieši dziesmas kļuva par skaidru, nepārprotamu atslēgu visai izrādei, kas atviegloja (vai atviegloja?) aktieru darbu, jo latiņa, kura jāsasniedz, bija zināma. Tas, kas darbu sarežģīja, neapspriežot cilvēciskas rakstura īpašības, bija tas, kā dažāda kalibra temperamentus, profesionālo pieredzi un jūtīguma pakāpi apvienot ansamblī un panākt, lai visi tiecas aizsniegt «līdz galam». Duendes jēdziens šai gadījumā bija stimuls un šķērslis – tu zini, ka tāda eksistē, bet kā to piedzīvot un vai vispār to ir iespējams piedzīvot katram iesaistītajam, vai attiecībā uz duendi iespējama «kolektīvā» pieredze, neviens atbildēt nespēj, kā vien gaidīt brīnumu, kas rodas negaidīti. Un vai drīkst prasīt atbildību no aktiera, ja duendes nav vai ja vienu dienu konkrētā brīdī tā ir, bet pēc tam vairs neatkārtojas? Vai vispār ir iespējams, ka tu kā režisors savas sāpes un savu vientulību, kas izskan mūzikā, padari par citu sāpēm un citu vientulību, ja reiz aktieris spēlē konkrētu lomu un ir vien daļa no izrādes?

Ģenerālmēģinājumu laikā es pieredzēju reizes piecas, kad aktieri pietuvojās tam mirklim, ko es kā savtīgs skatītājs, alkdams pēc brīnuma, gribētu redzēt atkārtojamies. Kaspara Dumbura Leonardo mīlas vārdu čuksti Līgavai skatītāju krēslu rindās, kad maigums un kaisle pieaug vienlīdz stipri ar katru pateikto vārdu. Romāna Bargā izmisuma kliedziens zāles pustumsā, pusneapzināti saprotot, ka Ubadze ar atplestajām kājām ir viņa Nāve. Daigas Kažociņas Mātes izmisušais jautājums tukšajā mājā – vai te kāds ir? Un atbilde pašai sev, ka vajadzēja atskanēt dēla balsij. Ulda Siliņa Mēness drebošā roka, kas ceļ pret debesīm cirvi. Un visbeidzot Agneses Cīrules Līgavas ierašanās pāri krēslu rindām sava tikko nogalinātā vīra mātes mājās, kad ne vārdos vien izskan «es esmu tīra un varbūt arī traka»... Jā, tas viens ģenerālmēģinājums, kad Līgavas balss tapa dobja un acu skatiens pāršķēla Mātes naidu, bija melno asiņu kliedziens. Lorkas kliedziens.

Jau pavasarī gatavojoties šā žurnāla numura tēmai, biju lūgusi režisoru pierakstīt Asins kāzu mēģinājumu radāmās domas. Pāris dienas pirms pirmizrādes Vlads Nastavševs godīgi pateica, ka nav izdevies tam atrast laiku. Nu jau zinot, ka šī būs viena no izrādēm ar virsvērtību, nolēmu piefiksēt režisora runāto pēc diviem ģenerālmēģinājumiem. Pirmais no tiem aizritēja bez publikas, ar dažiem kolēģiem skatītāju rindās, harmoniski un atbilstoši izrādes gatavībai finiša taisnē. Otrais jeb pēdējais pirms pirmizrādes, pirmkārt, sākās vēlāk nekā parasti, proti, astoņos vakarā, attiecīgi beidzās īsi pirms vienpadsmitiem, tajā nebija kur adatai nokrist, tik apmeklēts tas bija, bet, pats galvenais, režisors pēdējā vakarā nolēma izmēģināt šķietami loģisku lietu. Lai cik organiska veidojās izrādes struktūra, tēlu attiecības, emocionālais vēstījums, izrādei pietrūka spēka. Iekšēja spēka, kas šoreiz varbūt ir pat precīzāks jēdziens nekā «jauda». Spriedzes, kāda ir, kad vibrē stīga, sirds vai negaisa mākonis, kas tūlīt plīsīs. Kaut kas tāds, kas piemīt dienvidnieku temperamentam un nav ikdienišķs ziemeļniekiem. Un, daļēji Mēdejas pieredzes iedvesmots, daļēji tālab, ka Lorkas luga nav psiholoģiska drāma, bet lomās sadalīta poēma, gluži kā antīkās traģēdijas, bet varbūt vēl citu iemeslu dēļ, režisors piedāvāja šai ģenerālmēģinājumā primāri domāt par jaudu un enerģiju, paļaujoties, ka mēģinājumu periodā sastrādātais tēlu attiecībās pats organiski iegulsies lugas/upes gultnē. Tā tomēr nenotika. Pēc pirmā cēliena arī man kā skatītājai bija panika, ka viss lielais darbs, kas izrādē ieguldīts, izplēn forsētā enerģijā un skaistos tekstos bez seguma. Starpbrīdī režisors runāja ar aktieriem, un otrais cēliens bija daudz mierīgāks un tīrāks. Pat ja tam nebija vajadzīgā spēka, toties nebija arī falšuma. Tāpēc otrā saruna naktī pirms pirmizrādes ir daudz izkāpinātāka un nervozāka. Tajā ir režisora izmisums un aktieru patiesa vēlme saprast «nenotikuma» cēloņus, tajā ir nojausma, ka «jābūt», jo ir visi priekšnoteikumi, lai «būtu», un apziņa, ka šovakar «nebija». Un vēl tajā ir nogurums. Fizisks un garīgs. Jā, tā ir teātra virtuve, bet tajā ielūkoties ir vērts kaut tālab vien, lai saprastu, cik trausla ir matērija, no kuras piedzimst brīnumi.

Lai cilvēki ir ārprātā no paša sākuma

2016. gada 26. maijs

Vladislavs Nastavševs (turpmāk Vlads). Jums ir tā platforma, ar ko vēl vairāk vajag saaugt. Tas ir vienīgais, pie kā mēs varam pieturēties. Līdzko jūs sākat vienkārši staigāt un risināt savas attiecības, man pietrūkst jaudas. Otrais cēliens mums turas, jo.. tur ir režija. Tur ir telpa, gaismas,  bet 1. cēliens mums ir jāpaceļ līdz paša materiāla jaudai. Kā māte kliedz uz dēlu – tu man esi vienīgais! Kā dēls, kurš ir izaudzis ar to izmisumu, saka pretī – ko tu no manis gribi!! Protams, tas nedrīkst būt arī smagums smaguma dēļ, bet pagaidām tas viss ir ļoti dekoratīvi. Lai cilvēki ir ārprātā no paša sākuma. Mums ir izkaltusi zeme, bet mēs to neizmantojam. Mēs staigājam pa viņu kā pa skatuvi. Ja tu ej pa to zemi, tad ir jāsaslēdzas, ka tā ir tava. Lai tas ir varens notikums.

Kas ir Uldis, kurš tur sēž un visu pareizi dara? Kas tas ir? Gribas viņu nogalināt, gribas viņu nedzirdēt... Bet jums vienalga, ko viņš tur dara. Tā nevar būt. Tāpēc tam visam pagaidām pietrūkst svara. Un tāpēc arī pusi no jums nevar dzirdēt. Teksti ir ļoti jaudīgi, jums ar zobiem ir jāiekožas tajos tekstos. Jābūt kaislei. Mums pašlaik ir tā – pieticīgie latvieši. Mēs visi. Arī es tai skaitā. Tā ir galvenā problēma. Vairāk man nav ko piebilst. Jūs visu ļoti godīgi darāt. Bet ar to nepietiek. Daiga, līdz ar to tev nekas nebeidzas pēdējā ainā. Bet tev beidzas, tu tur atpūties.

Daiga Kažociņa. Es vienkārši negribu sākt bliezt. Ja ir tāda sajūta, tad es kaut ko nepareizi būvēju. Sakārtojam!

Vlads. Jā, vajag sakārtot. Kad Kaspars runā – kas es esmu tev bijis? – tur ir kaut kāda sāpe. Agnesei nepietiek balss. Tu esi forša, tu visu pareizi dari, bet tev nepietiek jaudas. Pieklājīga meitene. «Kāpēc tu nāci?!!!???» Ja nebūs nenormāla izmisuma, viss būs dekoratīvi. Ja tas ir maigums, tad tas ir maigums, ja tas ir naids, tad tas ir naids. Ar saviem nagiem es izgriezīšu un sašķaidīšu.

Daiga. Es to izdarīju.

Vlads. Jā, tu to izdarīji.

Daiga. Bet man likās par daudz.

Vlads. Nē, nav par daudz. Mums vienkārši bail, jo mēs to neizjūtam.

Daiga. Labi, darām, bet tad darām visi. Man ir komplekss, es negribu būt ekscentriskā aktrise. 

Vlads. Jā, es domāju, ka tā arī jādara. Tur ir drusku citi cilvēki.

Marija Bērziņa. Ja uz mani nonstopā kliedz, es pēc stundas jau nedzirdu, ka uz mani kliedz.