Kad piedzimst loma?

Redakcijas lūgums dažādu teātru aktieriem skanēja šādi: lūdzam uzrakstīt tieši par to brīdi, kad sajuti/piefiksēji – loma/tēls piedzimst. Kas tas ir par klikšķi, izmaiņu psihofizikā, domāšanā, procesā, pēc kura zini – IR un tas ir jāsasniedz visas turpmākās reizes mēģinājumos un izrādē.

Dace Everss, Valmieras drāmas teātris

Katrai lomai šīs piedzimšanas brīdis ir atšķirīgs, bet puspajokam pusnopietni es varu atbildēt par Sāru Ivanovā, ka ideja, kādai viņai jābūt, piedzima tad, kad izrāde jau tuvojās izskaņai. Mēs to nospēlējām gandrīz simt reizes un beidzām spēlēt tad, kad Zars (Jānis Zariņš, Ļebedeva lomas tēlotājs – red.) aizgāja mūžībā. Un, teiksim, kādā 91. izrādē es stāvu kulisēs pirms trešā cēliena fināla uznāciena, kurā Tāļa (Lasmaņa – red.) Ivanovs man kliegs – apklusti, žīdiete! Nu tad zini, ka tu drīz mirsi... Es stāvu un domāju – un tomēr, kāpēc viņš man saka «žīdiete»? Es taču jau tik sen esmu pārgājusi pareizticībā, mani jau tik sen sauc par Annu... Un es pēkšņi saprotu, ka tad, kad viņa uztraucas, viņa r burtu izrunā kā rīkles skaņu, un viņam tas tik ļoti krīt uz nerviem, ka viņam izsprūk tas «žīdiete»... Es stāvu un saprotu, ka tas ir vienkārši ģeniāls risinājums, ka tā ir lomas atslēga, un kur es biju pirms 90 izrādēm. Un vienlaikus saprotu, ka nedrīkst tā darīt, jo visiem uznāks smiekli, dzirdot, kā Sāra pēkšņi sākusi runāt.

Rēzija Kalniņa, Dailes teātris

Katram aktierim ir sava pieeja, kā viņš tuvojas lomai vai mūk no tās. Man, sākot darbu, ir divi svarīgi aspekti – režisora pirmie vārdi, kādēļ šāda lugas izvēle un kas ir viņa personiskais skatījums. Sevišķi, ja tas ir daudz interpretēts darbs. Ja režisora personīgā jautājuma nav, aktieris to momentā jūt, un tad viņam pašam jāmeklē iemesls vai attaisnojums, kāpēc viņš to dara. Otrs – manis pašas pirmā sajūta, lasot lugu un savu lomu; es vienmēr fiksēju, kur pasmejos, kur paraudu, kā loma reflektē uz mani, kur man sanāk dusmas un kādēļ – respektīvi, kur veidojas emocionālie saskares punkti un kurā brīdī palieku vienaldzīga. Pirmo reizi lasot lomu, neapzināti vai apzināti es tomēr to piegriežu savai pieredzei. Un tad ir kaut kas, ko uzreiz nepazīstu, tas jaunais, kas uzreiz nedodas rokā, un tas savukārt liek justies drusku kā detektīvam – kad ej un meklē to atšķirīgo, ko ir grūti pielāgot sev, bet, no otras puses, ir arī liela interese.