Ieskatīties nezināmajā

Mēģinājumu process ir vienīgā lieta, kam nedraud rutīna – pēc teātrī kopumā nostrādātiem 18 gadiem man joprojām tā šķiet. Un joprojām, ja vien sastopas interesants materiāls ar radošiem cilvēkiem, ielūkoties mēģinājumos šķiet gan privilēģija, gan izziņas avots, kas neizsīkst. Otra augstskola. Aizmugure, kas ļauj, no vienas puses, droši runāt par to, kas redzams uz skatuves, no otras – vēl vairāk liek šaubīties par katru vārdu un katru domu, jo tik daudz reižu pieredzēts, ka režisors pagalam neapmierināts ar mēģinājumu, kas tev sagādājis prieku, un otrādi. Proti, pat zinot izrādes struktūru līdz vissīkākajai vīlītei, identiska skatpunkta ar režisoru nav.

Televīzijā šad tad tiek palēninājumā rādīti kadri ar uzplaukstošiem ziediem vai lapām. Būt klāt mēģinājumos ir iespēja vērot izrādes attīstību teju no ieņemšanas brīža (kā ideja piedzimst režisora smadzenēs, tas lai paliek noslēpums) līdz piedzimšanai. Būt klāt mēģinājumos ir iespēja piedzīvot brīnumaino brīdi, kad no aktiera izkūņojas tas vai cits tēls, kad no daudzām un dažādām sīkām sastāvdaļām sakausējas izrādes veselums, bet teksts, kam uz papīra bijis viens vēstījums, konkrētajā telpā un laikā jeb mizanscēnā, saķerē ar aktiera dzīvo balsi iegūst jaunu nozīmi. 

Un visbeidzot mēģinājumu process man sagādā patiesu baudījumu tādēļ, ka tas ir vienīgais periods attiecībā pret konkrēto izrādi, kad nav vajadzīgs vērtējums. Jo vērtēta un vētīta tiek gan ideja, iekams tā nonāk pie lēmuma par iestudēšanu, gan galarezultāts, kad to vērtē gan profesionāļi, gan vienkārši skatītāji, ietekmējot izrādes likteni uz vienu vai otru pusi. Mēģinājumu procesa laikā pat režisors ir visai nosacīts vērtētājs, jo viss notiek attīstībā – piektdienas mēģinājums nekad nav tāds pats kā pirmdienas, tiesa, krīzes brīžos var būt visneparastākie kūleņi un atkritieni, tā, ka tu piektdienā esi vēl mazākā skaidrībā nekā dažas dienas iepriekš. Interesanti, ka arī mēģinājumu periodā ir objektīvi trausli un slepeni brīži, kad aktieri pirmoreiz ceļas kājās pēc tā sauktā galda perioda vai pirmoreiz iet cauri visai lugai neapstājoties, vai pirmoreiz risina kādu īpaši sarežģītu ainu, kas prasa pilnīgu atklātību vismaz savā priekšā, tad parasti visas svešās acis tiek izraidītas no mēģinājumu telpas. Un tas, kas notiek aiz slēgtajām durvīm, ir tikai režisora un aktieru kopīgais noslēpums, tas pamats, kas būs tik stiprs, ka to reti spēs satricināt vērtējums no malas.

Mēģinājumu periodā ir objektīvi trausli un slepeni brīži, kad aktieri pirmoreiz ceļas kājās

Par mēģinājumos piedzīvoto varētu runāt ilgi. Un vienlaikus, kā pārliecinājos, uzrunājot aktierus un režisorus, par to runāt ir grūti. Jo tapšanu ietērpt vārdos spēj tikai tas, kas rada no vārdiem. Aktieri un režisori strādā ar citu matēriju. Un tomēr – man gribējās mēģināt par to runāt. Tāpēc te ir gan manu kolēģu – teātru literāro daļu vadītāju – fiksētie «brīnumu» mirkļi mēģinājumos un izrādēs, te ir aktieru atbildes uz jautājumu, kā piedzimst loma, te ir ieskats pēdējos mēģinājumos pirms F. G. Lorkas Asins kāzu izrādes un režisora Elmāra Seņkova «dienasgrāmata», mēģinot Kaiju. Te ir arī dramaturga pārdzīvotais, klātesot savas lugas mēģinājumos, ko žurnālam uzticēja Agnese Rutkēviča, kuras luga Dzīvnieks tika iestudēta Viļņas Nacionālajā drāmas teātrī. Un visbeidzot austrumu un rietumu, pagātnes un tagadnes liecības par to, kā top izrādes. Proti, fragmenti no Anatolija Efrosa grāmatas Mēģinājums – mana mīlestība, beļģu režisora Ivo van Hoves publisko mēģinājumu pieraksti un stāstījums par to, kā tapa vācu režisora Tomasa Ostermaiera Kaija.