Dace – Diāna Krista Stafecka, Kārlis – Krišjānis Strods, Uģis – Sandis Runge izrādē Jaunākā brāļa vasara. Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Vai Uģa Daugavieša laiks?

Gunāra Priedes lugas «Jaunākā brāļa vasara» atgriešanās

Valmieras teātrī uz lielās skatuves pirmās izrādes piedzīvojis Ineses Mičules iestudējums Jaunākā brāļa vasara ar sešiem jauniem vārdiem izrādes programmā un sešām jaunām personām tēlotāju ansamblī. Situācija prasās pēc salīdzinājuma.

Savulaik, 1955. gada janvārī, Dailes teātrī jaunā arhitekta Gunāra Priedes lugas pirmizrāde radīja apvērsumu, jo uz skatuves uznāca tolaik nepierasti varoņi – vienkārši, gaišas sirsnības apdvesti jaunieši, kas bez ideoloģiska patosa, bez citos skatuves darbos tik obligātām frāzēm gribēja dzīvot godīgi, meklēja savu vietu dzīvē, gaišu skatu vērās nākotnē. Kaut dažkārt šajos meklējumos nācās pārsteigties, kaut bija jāpiedzīvo arī zaudējumi. Tēlu valoda bija dzīva, konflikti bija dzīvē ieraudzīti, galvenā varoņa ceļš, tā vien šķita, autora paša izdzīvots. Ar šo darbu iesākās Priedes lugu parāde daudzu gadu desmitu garumā uz profesionālām un amatieru trupu skatuvēm.

Ja luga Jaunākā brāļa vasara savulaik iesāka jaunu posmu latviešu dramaturģijā, paverot ceļu reālās dzīves problēmu atainojumam, tad šis jaunais Valmieras teātra iestudējums uz skatuves uzved sešus jaunos aktierus, kas nākamajā pavasarī beigs mācības Kultūras akadēmijā. Un, cerams, būs tik vajadzīgais papildinājums teātra aktieru ansamblim. Protams, gaidām jaunu vēsmu un jauna spēka apliecinājumu. Gunāra Priedes jauniešu lomās mūslaiku jaunieši – tas ir vērā ņemams šā iestudējuma pedagoģiskais pamatojums. 

Vai būtu pārprasts autora dotā žanra apzīmējums «liriska drāma»?

Iepazīšanās ir notikusi. Galvenajā lomā Sandis Runge pārliecina ar gaišo zēnisko būtību, ar to, ka viņa varonis, tāpat kā mūsu priekšstats par aktiera iespējām, tikai veidojas. Meinards Liepiņš Induļa lomā iemieso tiešu pretrunu lugas tekstā dotajam raksturojumam «viņam nav ne platu plecu, ne cirtainu matu». Bet ir taču! Meinarda Liepiņa Indulim tas viss ir. Krišjānim Strodam ir sarežģītāks uzdevums – lomā iezīmēt redzamas pārmaiņas no bravūrīgā motocikla dresētāja uz «pāraugušu» grēku nožēlotāju. Vismaz Diānas Kristas Stafeckas Dace viņam notic. Šai Dacei piemīt patīkams tiešums un, šķiet, arī sievišķīga asredzība. Ieva Estere Barkāne un Katrīna Griga izrādē ir draudzenes Annele un Ilga, viņas, apcerot savas mīlestības variantus, darbojas ticami. Tomēr pirmajās izrādēs jauno spēku tēlojumā nebija noslēpjams arī zināms satraukums un biklums. 

Īstā dramatiskā darbība, protams, raisās partnerībā ar ansambļa pieredzējušajiem spēkiem. Kā lai nejūt līdzi un savās jūtās nemulst Katrīnas Grigas Ilga, ja tepat blakus ar savām iekšējām pretrunām dziļi un temperamentīgi plosās Kārļa Freimaņa nelaimīgais gleznotājs Marts? Krišjāņa Salmiņa atveidā būvbrigadieris Mārtiņš Pudāns ir sīvs vīrs, skops savās jūtu izpausmēs, viņam līdzās Māras Mennikas Emma kā rakstura pretpols – kustīga un rosīga. Savukārt Anna Nele Āboliņa un Uldis Sniķers sirsnīgā rosībā tēlo galvenā varoņa brāļa Egila ģimenes centienus tikt pie «savas mājiņas», kas autora ieskatā nepārprotami saistās ar mietpilsoniskas dzīves modeli. (Un Priedes dramaturģijā ar jaunu spēku šī tēma atdzīvosies lugā Pa valzivju ceļu.) Vecākā brāļa Marta sievai Monikai Ieva Puķe piešķīrusi spēcīgu iekšēju intensitāti, viņa zina, kā šai dzīvē lietas kārtojamas. Kaut arī beigās nākas zaudēt. Viņai eleganti piespēlē Mārtiņš Meiers – Ojārs. 

Žurnāli