Uz Nākotnes teātri tiecoties

Minhenes Kammerspiele, kurā strādā mūsu aktieris Gundars Āboliņš un kas arī Teātra Vēstneša lappusēs vēl pirms gadiem diviem tika ar lielām cerībām nodēvēts par Nākotnes teātri, šosezon izraisīja satraukumu visā Vācijā. No tā pēkšņi aizgāja trīs publikas mīlētas aktrises, lieliskas mākslinieces, vienai no viņām publiski paskaidrojot, ka, redzot, kā viņu teātris attīstās, vēl vienu tukšu sezonu konkrēti viņai vairāk nevajagot. 

Postdramatiskais teātris ieņem spēles laukumu

Intendantam Matiasam Lilientālam kļūstot par vadītāju Vācijas teātrim Nr. 1, un Minhenes Kammerspiele gadu desmitiem par tādu tika uzskatīta gan izcilās aktieru trupas, gan inscenējumu kvalitātes dēļ, tika liktas lielas cerības, ka viņš šo augstākās kvalitātes māksliniecisko organismu spēs attīstīt jaunā līmenī. No naftalīna te nekas nebija jāizvēdina – pēdējie divi intendanti Franks Baumbauers un Johans Zīmonss bija izveidojuši Vācijas spēcīgāko aktieru komandu un aicinājuši iestudēt visus svarīgākos mūsdienu režisorus, sākot ar Kristofu Martāleru, Franku Kastorfu, Renē Pollešu un beidzot ar Alenu Platelu, režijas trio Rimini Protokoll un Alvi Hermani. Teātris bija arī kļuvis internacionāli atvērts – trupu papildināja aktieri no citām zemēm.

Savu labo slavu profesionāļu vidū Matiass Lilientāls bija sastrādājis deviņdesmitajos gados, kopā ar Franku Kastrofu Berlīnē attīstot vienu no būtiskākajām Eiropas avangarda skatuvēm – Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz, kā arī, no Kastorfa šķiroties, vienam pašam jaunā gadu tūkstoša sākumā Berlīnē izveidojot un 12 gadus vadot teātra kombinātu Hebbel am Ufer (HAU), viesizrāžu teātra platformu bez savas trupas, kuras repertuārā savienojās gan lielo pilsētas teātru mākslinieciski jaudīgākie veikumi, gan off grupu meklējumi. Pēdējiem turklāt nereti varēja būt arī pārsteidzoši zema kvalitāte, taču kopumā tas līdzsvarojās un piešķīra pat tādu kā bagātības un pilnas ainas sajūtu. HAU viesojās ne tikai Vācijas, bet visas pasaules mākslinieki. Latīņameriku, Āzijas un Austrālijas kontinentu ieskaitot. 

Domājot par mūsdienu teātra iespējām, Matiasu Lilientālu interesē tikai un vienīgi diskursa attīstība. Īpaši viņu aizrauj atšķirīgu sabiedrības segmentu savienošanas iespējas, kas bez teātra starpniecības nekad nesatiktos. Tā ir Lilientāla lielā stihija un kaislība. Skatuviskā darba kvalitāte viņu principiāli neinteresē. Klasiski formāti ne tik. Psiholoģiskā teātra veidā iestudēta, nedekonstruēta Antona Čehova luga viņa leksikā tiek dēvēta par «mākslas kakām». Un tas pieder pie viscitētākajiem šā intendanta izteikumiem.

Minhenē nonācis uz visbagātākās pilsētas ielas – Maximilianstrasse, kurā atrodas Kammerspiele, Lilientāls sāka interesēties par iespējām, kā izdarīt tā, lai turīgais pilsētas skatītājs nonāktu tiešā konfrontācijā ar pasaulēm, ar kurām viņš nekad mūžā nebija saskāries. Sākotnējais fokuss krita uz augstajām īres cenām pilsētā, taču, Vācijā ienākot bēgļiem, pati dzīves realitāte nāca viņam talkā, lai minhenieti vēl radikālāk konfrontētu ar pasaules kolīzijām. Koncerti, tikšanās vakari, kopīga ēstgatavošana kļuva par svarīgu teātra sastāvdaļu. Taču ne jau šāds repertuāra papildinājums bija kļuvis par problēmu aizejošajām māksliniecēm. Ja vien citās repertuāra vienībās aktieriem būtu bijis gana daudz pilnvērtīgi ko darīt, izmantojot viņu mākslas spējas un meistarību pilnā jaudā.